Četrus mēnešus pēc dzemdībām Klēra mēģināja uzvilkt melnu vakarkleitu no sava skapja, lai dotos uz vīra Raiena darba pasākumu. Kleitas rāvējslēdzēju aizmugurē nebija iespējams aiztaisīt, un Raiens pēc tam izteica piezīmes par viņas izskatu un savām cerībām attiecībā uz laulību. Pēc šī notikuma Klēra sāka izmantot bērnu ratiņus, lai katru dienu dotos pastaigās pa apkārtni. Vēlāk viņa viesistabā novietoja trenažierus un regulāri sekoja svara rādījumiem uz vannasistabas svariem.
Turpmākajos mēnešos Klēra veco melno kleitu nomainīja pret jaunu, piegulošu tumši zaļu kleitu, ko bija iegādājusies kādam vēlākam vīra uzņēmuma pasākumam. Pasākuma laikā kāda sieviete vārdā Hanna novēroja Raienu un vēlāk nosūtīja īsziņu uz Klēras tālruni. Abas sievietes sarunāja tikšanos vietējā kafejnīcā, kur pārbaudīja datumus, zvanu vēsturi un izdrukātus restorānu čekus, kas apliecināja sešus mēnešus ilgu Raiena ārlaulības attiecību ar Hannu.
Klēra pēc tam rezervēja viesnīcas numuru tajā pašā viesnīcā, kur viņa un Raiens bija pavadījuši savu kāzu nakti. Vakariņu laikā viesmīlis tieši pie viņu galdiņa nogādāja lielu melnu dāvanu kasti, kas bija apsieta ar baltu satīna lenti. Kastē atradās oficiāla aploksne ar izdrukātiem laulības šķiršanas dokumentiem un divi detalizēti viesnīcas restorāna čeki. Vienā no tiem bija norādīts, ka tajā pašā vakarā vakariņas divām personām bija apmaksātas uz Hannas vārda.
Hanna iegāja viesnīcas ēdamzālē un apsēdās pie galda, uz kura atradās atvērtā dāvanu kaste, juridiskie dokumenti un restorāna čeki. Abas sievietes rūpīgi pārskatīja uz galda esošos dokumentus, pēc tam atstāja Raienu vienu ar papīra čekiem un laulības šķiršanas dokumentiem un kopā izgāja no viesnīcas.
Kad Klēra sasniedza ārdurvis, viņa paskatījās sava tālruņa ekrānā, kur bija redzama aukles nosūtīta digitāla fotogrāfija — viņu mazā meitiņa gulēja koka bērnu gultiņā. Viņa ielika tālruni somiņā un pameta pasākuma vietu.