Atgriežoties bērnības mājās — patvērumā, kas pilns ar mirušās mātes atmiņām — Amanda meklēja mierinājumu pēc nogurdinošas darba dienas. Atguvusi māju pēc izrakstīšanās no aizbildnības aprūpes, tā viņai bija svarīga saikne ar pagātni un mātes mīlestību. Kādu vakaru viņa ieraudzīja avīzē ziņu, ka viņas attālais tēvs Roberts ir iecerējis precēties ar jaunu sievieti vārdā Klāra. Fotogrāfija atkal atmodināja sāpes un dusmas par tēva senajiem pamestības solījumiem — viņš bija lauza solījumu slimo māti nekad neatstāt un tā arī vairs neatgriezās. Noslēptās sāpes lika Amandai izstrādāt plānu, kā viņam stāties pretī.

Pavēstīta nodevības, Amanda nākamajā rītā devās pie tēva greznās mājas, kas bija skaidrā kontrastā ar viņas paša pieticīgo mājvietu. Skatoties, kā Roberts un Klāra sirsnīgi atvadās, viņas niknums pieauga. Kad viņi bija aizgājuši, Amanda slepus iekļuva viņa mājā caur atvērtu logu. Tēva guļamistabā viņa uzlika uz gultas vienu no mātes sudraba auskariem, cerot iedīgļot Klāras prātā šaubas. Vēlāk, tēlojot Roberta it kā citu sievieti, Amanda pie Klāras durvīm radīja skandālu, kurā izskanēja pārmetumi par neuzticību, un Klāra atcēla kāzas. Amanda aizgāja ar savādu gandarījumu, ka ir nodarījusi tēvam sāpes.

Tomēr pēc nedēļas, dzirdot kolēģu sarunu par Roberta greznajām kāzām ar Karlu, Amanda sajuta vilšanos. Viņas atriebība nebija spējusi viņu apturēt virzīties tālāk. Mātes vārdi par dusmu nastu un piedošanas spēku skanēja viņas atmiņā. Saprotot, ka kaitējums nav risinājums, Amanda nolēma pieiet tēvam ar atklātību, nevis manipulācijām. Atgriežoties pie viņa mājās, viņa atklāja savu īsto identitāti Karlai un Robertam — viņa bija viņa meita, kura meklēja atbildes par pamestību.

Konfrontācija atklāja gadiem ilgas nesaklausītas sāpes un nožēlu. Amanda stāstīja par mātes ciešanām un savu grūto ceļu aizbildnības aprūpē pēc viņas nāves, izceļot viņu izmisīgo vajadzību pēc tēva atbalsta. Roberts, acīmredzami satriekts, atzina savu dziļo kaunu un vainu, skaidrojot savu pašiznīcinošo periodu un bailes, kas viņu atturēja atgriezties ātrāk. Asarām acīs viņš lūdza Amandas piedošanu. Viņa atklātība sāka mazināt Amandas gadiem krāto dusmu, ko nomainīja izpratnes stars par trūkumiem piepildīto vīrieti priekšā.

Dziļas emocionālas atvieglojuma brīdī Amanda paziņoja tēvam, ka viņu piedod, atzīstot, ka, lai gan tas neaizdzēsīs pagātni, viņa vairs nevar nest rūgtuma nastu. Atvieglojums pārņēma Robertu, kad viņš sasniedza viņas roku — žests, kas pārvarēja gadiem ilgo šķiršanos. Viņš pateicās par iespēju saņemt otro iespēju. Šajā piedošanas un savienošanās mirklī no viņu sašķeltās pagātnes drupām izplauka dziedināšanas un jauna sākuma iespēja.