Pēc vecāku zaudēšanas ļoti agrā vecumā Nolanu pilnībā uzaudzināja viņa vectēvs Ērls vecā lauku mājā netālu no Cedar Hollow. Viņu māja bija vienkārša un nolietota, pilna ar čīkstošiem grīdas dēļiem, nepārtrauktu radio dūkoņu un noturīgu kafijas aromātu. Lai gan viņiem nebija daudz naudas, tā bija vieta, kas bija pilna ar atmiņām un siltumu. Ērls veltīja savu dzīvi Nolana audzināšanai, uzņemoties katru atbildību bez sūdzībām un kļūstot gan par viņa aizstāvi, gan pavadoni.
Nolana māsīca Marla, savukārt, vienmēr bija bijusi atturīga. Viņa reti ciemojās, un, kad to darīja, viņas klātbūtne šķita sasteigta un atturīga. Bet, kad Ērls nomira, viņa nekavējoties parādījās un iesaistījās lietās. Bērēs un pēc tam viņas uzmanība nebija pievērsta sērām, bet gan praktiskiem jautājumiem, īpaši lauku mājas nākotnei. Viņa ātri ieteica to pārdot, uzstājot, ka Nolans viens pats to nevarēs pārvaldīt, tādējādi atklājot savus patiesos nodomus.
Tajā naktī, viens pats klusajā mājā, Nolans klejoja pa pazīstamajām istabām, dziļi apzinoties sava vectēva prombūtni. Pārmeklējot Ērla mantas, viņš atrada paslēptu vēstuli, kas bija pielīmēta instrumentu kastes apakšā. Vēstījumā bija norādīts rakt zem raudošā vītola pagalmā un norādīts uz ilgi glabātu noslēpumu. Vadīts zinātkāres un emociju, Nolans sekoja norādījumiem un atrada apraktu metāla seifu.
Atverot seifu, pēkšņi parādījās Marla, it kā tāpēc, ka bija kaut ko aizmirsusi. Iekšā Nolans atrada skaidru naudu un divas vēstules. Viena vēstule brīdināja viņu par Marlas nodomiem un aicināja viņu izlemt, vai palikt nelokāmam vai padoties. Otra aploksne bija paredzēta tikai viņa lietošanai, gadījumā, ja viņš izvēlētos paturēt māju. Kamēr Marla spieda viņu pārdot māju un paņemt naudu, Nolans vilcinājās, pārdomājot sava vectēva vērtības un mājas nozīmi.
No rīta Nolans pieņēma lēmumu – viņš paturēs lauku māju. Marla reaģēja dusmīgi, satvēra naudu un aizgāja, neapmierināta un pārliecināta, ka ir paņēmusi vērtīgāko daļu. Bet Nolans zināja labāk. Atverot otro vēstuli, viņš atklāja vēl vienu pavedienu, kas viņu aizveda uz slēptu nodalījumu aiz spoguļa. Iekšā viņš atrada daudz lielāku naudas summu, ko daudzu gadu garumā bija rūpīgi krājis viņa vectēvs, kā arī sirsnīgu vēstījumu, kas bija pilns ar lepnumu un mīlestību.
Ar šo pēdējo atklājumu Nolans saprata visu, ko vectēvs bija centies viņam iemācīt. Nauda nebija tikai dāvana; tā bija atlīdzība par to, ka viņš izvēlējās to, kas patiesi ir svarīgs. Turpmākajās dienās Nolans sāka atjaunot lauku māju, remontējot un pārbūvējot to pa gabalam. Katrs remonts šķita kā vectēva mantojuma turpinājums. Izvēloties palikt, Nolans ne tikai saglabāja mājas – viņš godināja dzīvi, mīlestību un mācības, kas viņu bija veidojušas.