Mana četrdesmitā dzimšanas diena. Es tai gatavojos kā maziem dvēseles svētkiem: izrotāju māju, uzklāju mājīgu galdu, uzaicināju savus tuvākos draugus. Smiekli, mūzika, tosti, prieks — viss bija perfekti. Es jutos kā laimīga sieviete, līdz pienāca brīdis, kas visu vakaru apgrieza kājām gaisā.

Kad pienāca dāvanu laiks, mans vīrs ar viltīgu smaidu pasniedza man pazīstamu kastīti — košu, ar jauna telefona logotipu. Mana sirds sita straujāk. Galu galā mans vecais telefons nesen bija nomiris izlietnē, un es cerēju, ka viņš man atnesīs kādu cienastu.

“Nu, atver to!” viņš teica, aizturēdams smieklus.

Es pacēlu vāku… un sastingu.

Iekšpusē nekā nebija. Ne telefona, ne aksesuāru. Tikai kastīte.

Mans vīrs skaļi iesmējās, un mana vīramāte, nenoņemot kameru, filmēja manu reakciju. Ar savu jauno iPhone.

“Nu, vai tas ir smieklīgi?” — vīrs izelpoja, apmierināts ar “joku”.

Smiekli norima. Viesi apklusa. Gaiss kļuva biezs kā pirms negaisa. Es jutu, kā iekšēji pieaug sāpes un dusmas, bet ārēji saglabāju mieru. Es pasmaidīju un pateicos viņiem “par viņu oriģinalitāti”. Un tad, kad viesi aizgāja, es nolēmu, ka šim priekšnesumam būs beigas.

Kamēr mans vīrs pavadīja viesus, es savācu viņa mantas: kreklus, lādētāju, zobu birsti. Es visu uzmanīgi ievietoju somā un novietoju pie durvīm. Kad viņš atgriezās un pieklauvēja,

“Hei, es aizmirsu atslēgas, atveriet!” viņš teica, joprojām dzīvespriecīgs.

Es piegāju pie durvīm un mierīgi teicu:

“Paliec kādu brīdi pie mammas. Tur ir iPhone, smiekli un publika. Un es padomāšu, vai man mājās vajag kādu, kas smejas par manām jūtām.”

Viņš klusēja. Es apsēdos uz dīvāna, ielēju sev glāzi šampanieša un pirmo reizi tajā vakarā patiesi pasmaidīju.

Dažreiz labākā dāvana nav telefons vai pārsteigums, bet gan apziņa. Apziņa, ka cieņa un mīlestība nav joks. Un ka pat visklusākā sieviete var nolikt vietā kādu, kurš ir aizmirsis, cik svarīgi ir lolot sirdi, kas smējās kopā ar viņu.