“Mammu, viņš ir klāt. Viņš grib tevi redzēt.”
Klāra sastinga, viņas krūze bija pusceļā pie lūpām. Viņas sirds drebēja – sākumā klusi, tad pārāk asi, it kā cenšoties atgādināt, ka tā joprojām ir dzīva.
“Ko?” viņa izelpoja.
Pieci gadi. Pieci veseli gadi, kopš Tomass aizgāja, pat neatskatoties. Pieci klusuma gadi, apdegušas lapas, atmiņu fragmenti. Un tagad – atgriešanās?
Rīta vēsma šalkoja aizkarus viņas mazajā virtuvē. Klāra katru rītu sev brūvēja tēju – melnu, beramkravu, ar vieglu citrusaugļu noti. Kādreiz tas bija viņu kopīgais rituāls, tagad – tikai viņas.
“Mammu, vai tu klausies?” Sofijas balss telefonā izklausījās pārāk dzīvespriecīga šādām ziņām.
Klāra paskatījās pulkstenī – astoņi no rīta. Dzīvoklis, kurā viņa pēdējos dažus gadus bija dzīvojusi viena, pēkšņi kļuva pārāk kluss. Trīsdesmit gadi skolotājas darbā, divi gadi pensijā – un tad negaidītās ziņas, kas izjauca viņas rīta rutīnu.
“Es tevi dzirdu, mīļā,” viņa beidzot teica. “Tātad… tavs tēvs ir atpakaļ?”
“Viņš pats man piezvanīja. Teica, ka vēlas ar tevi parunāt.”
Klāra juta, kā viņas krūtīs paceļas tas pats vecais drebuļi — tas pats, kas tur bija nolaidies pēc viņa aiziešanas.
Tad viņš vienkārši teica:
“Klāra, piedod. Esmu satikusi kādu citu. Es aizeju.”
Un viņš aizvēra aiz sevis durvis tik mierīgi, it kā dotos uz darbu.
Divdesmit seši laulības gadi — un beigas, ietītas vienā minūtē.
Tad viņa uzzināja: viņa jaunā mīļākā bija Toma bijusī studente Emma. Divdesmit gadus jaunāka. Vērienīga, gudra un impulsīva. Viņi devās uz ārzemēm, uz viņas darbu. Sofija gandrīz gadu nerunāja ar savu tēvu. Vēlāk, protams, viņa viņam piedeva — Klāra saprata. Viņa nekad nebija dusmīga uz savu meitu.
“Es negribu viņu redzēt,” Klāra klusi, gandrīz spītīgi, teica.
“Mammu… viņš teica, ka tas ir svarīgi.”
“Svarīgi?” Viņa rūgti pasmaidīja. “Dīvaini, ka viņš pēc pusgadsimta atcerējās kaut ko svarīgu.”
Pēc pauzes Sofija piebilda:
“Viņš un Emma izšķīrās jau sen. Viņš atgriezās šovasar.”
Klāra aizvēra acis. Ne sāpes — nogurums. Dziļa, mocoša.
“Lai viņš piezvana,” viņa beidzot teica.
Tomass piezvanīja nākamajā rītā. Viņa balss bija mainījusies — tā kļuva klusāka, it kā viņš būtu zaudējis savu agrāko pārliecību.
“Klāra… vai varu tevi satikt?”
“Kāpēc, Tom?”
“Es tikai gribu parunāt.”
Viņa piekrita, ieplānojot tikšanos nelielā parkā. Viņa nebūtu viņam atvērusi durvis — šī telpa bija kļuvusi tikai viņas.
Parku apspīdēja siltā, zeltainā vasaras beigu pēcspīdība. Klāra sēdēja uz soliņa pie dīķa, vērojot pīles, kuras viņa baroja katru svētdienu.
“Tu neesi daudz mainījusies,” viņa dzirdēja pazīstamu balsi sakām.
Klāra pagriezās. Tomass stāvēja dažus soļus tālāk — vecāks, sirms, gaišā mētelī. Viņš izskatījās tā, it kā gadi būtu viņu īpaši smagi ietekmējuši.
“Sveiks, Tom,” viņa teica ar pārsteidzošu mieru.
Viņš apsēdās viņai blakus, atstājot starp viņiem atstarpi – gandrīz simbolisku.
Viņi ilgi klusēja.
“Es pieļāvu briesmīgu kļūdu, Klāra,” viņš klusi teica. “Lielāko savā dzīvē.”
Viņa bija iztēlojusies šo ainu daudzas reizes, izdomājusi rūgtas frāzes, bet tagad… bija tikai tukšums.
“Visi pieļauj kļūdas,” viņa atbildēja. “Un dzīve turpinās.”
“Manējās ne. Ne bez tevis.”
Viņa novērsās. Viņai nebija jāžēlo viņu.
“Par vēlu, Tom.”
“Es saprotu. Es neko nelūdzu… Tas ir tikai… vai es varu dažreiz atnākt šurp? Lai kopā pabarotu pīles.”
Klāra pacēla uzacis.
“Pīles var ēst tikai baltmaizi,” viņa teica. “Melnā maize viņām ir kaitīga.”
“Es atcerēšos,” viņš klusi teica.
Tā sākās viņu svētdienas tikšanās. Trīs mēnešus ilgas sarunas par meitu, laikapstākļiem, grāmatām. Nekad par pagātni. Pagātne stāvēja starp viņiem kā siena.
Kādā aukstā novembra dienā pēkšņi sāka līt. Tomass uzstāja pavadīt viņu mājās.
“Varbūt… tu ienāksi?” Klāra negaidīti jautāja. “Iedzersim tēju.”
Viņš ienāca, it kā baidoties ar elpu izjaukt kaut ko svarīgu.
Viņa izņēma divas krūzes — savu un viņa veco. Viņa uzvārīja to pašu tēju.
“Tu to joprojām dzer,” Tomass teica tik tikko dzirdami.
“Ir dažas lietas, ko nevar izmest.” Viņa vāji pasmaidīja.
Kad tēja atdzisa, viņš teica:
“Es domāju par tevi katru dienu.”
“Tad kāpēc tu aizgāji?”
Viņš smagi nopūtās:
“Es gribēju sākt jaunu dzīvi… bet es sapratu, ka tādas lietas kā jauna nav. Ir tikai tā, kas ir ar tevi.”
Klāra paskatījās uz savām tievajām, skolotājai līdzīgajām rokām.
“Pēc tavas aiziešanas es biju klīniski nomākta,” viņa teica. “Es izgāju cauri visiem bēdu posmiem. Un galu galā es atlaidu.”
Tomasa acīs mirdzēja asaras.
“Klāra… un tagad? Ko tu jūti?”
“Dažreiz ir tā, it kā es tevi mīlētu. Dažreiz ir tā, it kā es vienkārši būtu pie tā pieradis. Es nezinu, Tom.”
Viņš pastiepa roku, nepieskaroties, atstājot izvēli viņas ziņā.
Klāra ilgi skatījās uz viņa plaukstu.
“Vienu dienu,” viņa teica. “Pavadīsim vienu dienu kopā. Un tad mēs izlemsim.”
Viņi pavadīja dienu kā tūristi savā pilsētā: galerijā, nelielā kafejnīcā, kur viņi bija svinējuši savu gadadienu, pastaigā pa vecajām ieliņām.
Pret vakaru viņi stāvēja uz tilta. Upe atstaroja gaismas, un viss šķita tāds pats kā iepriekš.
“Atceries mūsu pirmo vakaru šeit?” viņš teica. “Tu biji ģērbusies sarkanbrūnā kleitā…”
Viņa pasmaidīja.
“Es gaidīju, kad tu mani noskūpstīsi.”
“Man bija bail,” viņš atzina. “Tu šķiti nesasniedzams.”
Viņi smējās – divi pieauguši, sirmi cilvēki, kuri pēkšņi atcerējās, ka reiz prata būt jauni.
Tomass maigi paņēma viņas roku. Viņa to neatņēma.
“Es neprasu daudz, Klāra. Tikai iespēju būt tuvu. Dienu pēc dienas. Bez grandioziem vārdiem.”
Viņa skatījās uz ūdens straumēm, uz gaismām, uz gadiem, ko bija nodzīvojusi bez viņa.
“Redzēsim,” viņa teica. “Es neko nesolu. Bet mēs centīsimies.”
Kaut kur tālumā dārdēja pērkons – negaidīti vēlam rudenim.
“Iesim mājās,” viņš klusi teica. “Tu vienmēr baidījies no negaisa, vai ne?”
Klāra klusi pamāja. Viņš atcerējās. Viņš visu atcerējās.
“Iesim,” viņa atkārtoja. Un vārds “mājas” pēkšņi atkal kļuva silts.
Dažreiz dzīve atgriež to, ko uzskatījām par zaudētu uz visiem laikiem.
Ne tāpēc, ka tā tam jābūt, bet gan tāpēc, ka laiks atgriežas aplī.
Vai tu varētu? Pieņemt. Piedot. Sākt no jauna? Vai arī šādas brūces nekad vairs nedrīkst aiztikt?