Pēc tam, kad viņa bija zaudējusi tik ilgi gaidīto bērniņu grūtniecības devītajā nedēļā, bēdu satriektā sieva atgriezās mājās un ieraudzīja savu vīru turam rokās jaundzimušo, kurš bija ietīts sedziņā, ko viņa pati bija adījusi viņu zaudētajam mazulim. Viņas vīrs Toms bija slepeni atbalstījis jaunu sievieti vārdā Vanesa, kuras grūtniecība bija rezultāts attiecībām, kurās iesaistīts Toma atsvešinātais tēvs Ričards. Kad Vanesa nolēma, ka nespēj parūpēties par jaundzimušo, Toms atnesa bērnu mājās, neapspriežoties ar sievu, jo bija izmisīgi centies pierādīt sev, ka viņš nemaz nav tāds kā viņa egoistiskais tēvs.
Šis neautorizētais lēmums sagrāva uzticību viņu laulībā, jo Toms bija melojis par savām vēlajām naktīm un mēnešiem ilgi slēpis visu situāciju. Tomēr, aprunājusies ar Vanesu un uzzinot sāpīgo patiesību, sieva saprata, ka Toms nebija bijis neuzticīgs, bet gan dziļi traumatizēts no sava tēva nežēlības un pārbijies no domas par vēstures atkārtošanos. Lai gan viņa saprata viņa labos nodomus, viņa skaidri lika noprast, ka noslēpumu glabāšana nedod viņam tiesības pieņemt vienpusējus lēmumus par viņu kopīgo ģimeni.
Galu galā pāris uzsāka sāpīgu, bet nepieciešamu ceļu, kas ietvēra konsultācijas, nakts strīdus un sadzīšanu. Viņi vienojās, ka jaundzimušais, vārdā Noa, nekalpos par viņu zaudētā bērna aizvietotāju, bet gan tiks uzņemts ģimenē, pamatojoties uz kopīgu un apzinātu lēmumu. Vanesai saglabājot gādīgu un atbalstošu lomu, kamēr viņa pabeidza koledžu, Toms un sieva lēnām atjaunoja savu laulību, gūstot mācību, ka partnera motīvu izpratne nekad nedrīkst aizstāt godīgu komunikāciju un kopīgu lēmumu pieņemšanu.