Vēls oktobris.
Auksts vējš sitas pret stiklu, un gaitenī smaržo pēc balinātāja, joda un cerības.

Slimnīca ir nomodā – kaut kur žvadzē intravenozās sistēmas, kāds čukst lūgšanas, bet citi vienkārši gaida.

Vistālākajā telpā, kur ūdens no griestiem pil sarūsējušā kannā, guļ septiņus gadus veca meitene.

Maša.

Slaida, ar caurspīdīgu ādu un sapinušām skropstām.

Viņa trīc kā rudens lapa vējā. Viņai mugurā milzīgs slimnīcas halāts, sasiets mezglā, un pārsējs uz tievās plaukstas locītavas.

“Tēti… tēti…” viņa elpo.

Bet tēta vairs nav.
Viņš pirms nedēļas aizbrauca “uz Maskavu darba darīšanās”. Viņš solīja drīz atgriezties.

Maša gaidīja. Skaitīja dienas, stundas, minūtes.

Blakus viņai tikai sieviete. Auksta, bez smaržas un silta.
Silts mati, taisna stāja, skatiens kā ledus.
Viņas tēva jaunā sieva. Tā, kas pa telefonu sauca Mašu par “saules staru”.
Bet reālajā dzīvē viņu vienkārši kaitināja katra viņas elpas vilciens.

“Vai tu sāc no jauna?” viņa nogurusi izplūst, pat nepaceļot acis no ekrāna. “Viss sāp, viss ir slikti. Tu esi izgudrotājs.”

Maša saraujas.

Viņai sāp vēders, it kā kāds iekšēji savilktu dūri.

Viņa cenšas elpot, bet gaiss nepalīdz.

“Iedzer,” sieviete saka, lejot sulu. “Varbūt tas palīdzēs.”

Maša pastiepj roku un izlej to. Lipīga strūkla tek pa palagu.

“Savāc pēc sevis,” viņas pamāte auksti norūc. “Tu neesi dāma.”

Un pēkšņi soļi.
Ātri, pārliecināti.
Medmāsa – apmēram četrdesmit gadus veca, ar nogurušu seju un laipnām acīm.
Uz viņas vārda zīmes rakstīts: Klavdija Ivanovna.

“Kas mums te ir?” viņa apsēžas un uzliek plaukstu uz meitenes pieres. Karsts. Pārāk karsts.

Viņa pārbauda vēderu – ciets, kā akmens.

“Cik ilgi tas sāp?”

“Kopš vakardienas,” Maša tik tikko dzirdami nosten.

“Kopš šī rīta,” viņas pamāte iejaucas. “Viņa vienkārši ir histēriska.”

Klavdija paceļ acis uz sievieti. Lēnām, auksti, ar to pašu pieredzi, kas riebj melus.

“Kas tu viņai esi?”

“Viņas tēva sieva.”

“Saprotu,” Klavdija klusi saka un jau griež numuru. “Aizdomas par apendicītu. Nekavējoties dodieties pie ārsta.”

Bet pēkšņi Maša atver acis.
Viņas lūpas trīc. Un čukstus, tik tikko dzirdami, it kā uzticot briesmīgu noslēpumu:

“Mammu… viņa kaut ko pievienoja sulai…”

Klavdija sastingst.
Gaiss, šķiet, sastingst.

“Ko tu teici, mīļā?”

“Sulā… baltā… rūgtā…”

Pamāte saraujas.

“Viņa murgo! Viņai ir drudzis!” viņa kliedz, bet viņas balss trīc.

Klavdija nospiež panikas pogu.
“Nekavējoties meklējiet ārstu! Aizdomas par saindēšanos!”

“Man jāzvana vīram,” sieviete mēģina izlauzties.
“Apstājies.”

“Tev nav tiesību!” Bet durvis aizcirtās.

Klavdija paliek viena ar meiteni.

“Maša, pagaidi, vai tu mani dzirdi? Neaizmiedz.”

“Tēti… palīdzi man…”

“Tūlīt pat, mīļā. Tūlīt pat…”

Iesteidzas ārsti, ratiņi un sanitāri.

“Meitene, 7 gadi, saindēšanās, iespējams, plīsis apendikss, ievietojiet katetru!”

Klavdija atkāpjas stūrī, piespiežot roku pie lūpām.

Pēc minūtes gaitenī atskan kliedzieni un nestuvju dārdoņa.

Viņa zvana policijai:
“Pediatrijas nodaļa, aizdomās par tīšu saindēšanos. Sieviete, blondiem matiem, zaļās biksēs, atstāja nodaļu.”

“Apstiprināts, komanda ir ceļā,” atbild balss.

Operācija ilga divas stundas.

Visu šo laiku Klavdija sēdēja krēslā pie loga, nekustīga.

Viņas prātā bija tikai viena lieta: “Kaut viņi varētu laikus nokļūt.”

Kad policija aizveda pamāti prom, viņa iekliedzās:
“Tā ir kļūda! Viņa melo!”
“Aizdomās turētā atzinās,” vēlāk sausā balsī teica izmeklētājs. “Viņa viņu sazāļoja. Viņa gribēja atbrīvoties no meitenes mantojuma dēļ.”

Rīts.
Saule iespīd caur žalūzijām.

Maša guļ zem intravenozās sistēmas, bāla, bet dzīva.

“Kur viņa ir?” viņas tēvs ieskrien. Viņa seja ir pelēka, acis pelēcīgas.

“Šeit. Dzīva,” atbild Klavdija. “Tagad viss ir atkarīgs no tevis.”

Viņš apsēžas viņai blakus un paņem viņas mazo rociņu savējā.

“Piedod man, Mašenka. Es neredzēju…”

“Neej vairs prom,” viņa čukst.
“Nekad. Es esmu šeit.”

Klavdija maigi smaida, vērojot, kā tēvs glāsta meitas matus.
“Viņa teica, ka es viņu izglābu,” viņa klusi saka. “Nē,” atbild Klavdija. “Viņa pati sevi izglāba. Tu viņu tikko dzirdēji.”

Trīs dienas vēlāk palātu piepilda gaisma, smiekli, ābolu un svaigu ziedu smarža.

Maša skaļi lasa grāmatu.

Viņas tēvs pirmo reizi ilgā laikā smejas.

Kad Klavdija paiet garām, viņš paceļ acis:
“Paldies. Tu izglābi manu meitu.”

“Ne jau man,” viņa atbild. “Kādam vienkārši bija jānotic bērnam.”

Viņa iet pa gaiteni pie jaunajiem pacientiem.
Un pirmo reizi daudzu gadu laikā viņa jūtas viegli.

Dažreiz, lai glābtu dzīvību, tev vienkārši jādzird, kad kāds čukst patiesību.