Valentīna aizcirta veļas mašīnas durtiņas. Metāla skaņa atbalsojās visā mazajā divistabu dzīvoklī. Viņa caur sakostiem zobiem nomurmināja:
“Es pat suni nepaņēmu līdzi. Es tikai atstāju rēķinus un šo nastu.”
Zenits, liels vācietis ar stingru kakla siksnu ap savu vareno kaklu, pacēla galvu no dīvāna. Viņa dzeltenās acis skatījās tieši uz Valentīnu. Viņas vīrs to sauca par uzticību. Viņa domāja, ka tās ir pārmetošas.
“Neskaties uz viņu tā,” viņa nomurmināja. “Tu esi viņa suns, nevis mans.”
“Mammu, nedusmojies uz Zenitu,” klusa balss teica.
Katja, cirtainiem matiem un sarkanu džemperi, kas viņai bija par lielu, sēdēja uz paklāja. Viņa turēja suņa asti kā virvi, bet Zenits nekustējās.
“Es tev teicu, nerauj viņu; viņš nav rotaļlieta.”
“Viņš mani mīl,” Katja nopietni atbildēja. “Viņš vienmēr man ļauj un palīdz.”
Valentīna rūgti pasmaidīja:
“Palīdz? Tavs “palīgs” nepalīdzēja, kad tavs tētis aizgāja. Viņš nepalīdzēja ar īri, ar pārtikas precēm. Viņš ēd tikai par diviem.”
Katja sarauca pieri, aizvainota:
“Viņš ir mans labākais draugs.”
Un Zenits, šķiet, juta spriedzi. Viņš piegāja tuvāk, viņa spēcīgais ķermenis pasargāja meiteni no galda malas, kur nedroši gulēja stikla glāze. Viņa krūtis spiedās pret viņas muguru kā vairogs.
Valentīna iesmējās:
“Tieši tā. Vienmēr ceļā.”
“Nē, mammu,” Katja iesmējās, glāstot viņa sānu. “Viņš palīdz. Skaties.”
Viņa pastūma kubu, un tas noripoja zem dīvāna. Meitene pastiepās, bet viņas rokas bija pārāk īsas.
“Mammu, tas noripoja!”
Valentīna grasījās palīdzēt, bet Zenits ar ķepu maigi pastūma kubu viņas virzienā.
“Redzi, mammu? Viņš palīdzēja!”
Valentīnas sirds sažņaudzās. Šķita, ka katra viņa kustība nebija nejaušība, bet gan patiesa rūpe. Viņa atcerējās naktis, kad viņš atnesa Katjai segu, kad viņa raudāja, vai atdeva krūzi, kad tā apgāzās. “Viņam vienkārši nepieciešama uzmanība,” viņa klusībā norūca.
Katja apskāva Zenitu ap kaklu:
“Labs puisis.”
Suns cieši pieglaudās meitenei, viņa skatiens sastapās ar Valentīnas skatienu – nopietns, uzmanīgs, it kā viņš saprastu katru viņas vārdu.
“Neizliecies gudrs. Tu esi tikai suns,” viņa norūca. “Tu neko nevari labot.”
“Mammu, nekliedz uz viņu!” Pirmo reizi Katja iestājās par kādu citu, nevis savu māti.
Šie vārdi lika Valentīnai sāpēt sirdij.
No radiatoriem atskanēja dārdoņa – kaimiņš no augšas kliedza:
“Klusumu tur lejā!”
“Rūpējies par savām lietām!” viņa norūca, pagriežoties pret suni. “Visi tevi ienīst, tu sagādāsi tikai nepatikšanas.”
Zenits nekustējās. Viņš pastūma rotaļu krūzīti meitas virzienā. Katja sasita plaukstas.
Valentīna gribēja teikt, ka tas nekas, bet apjausma nāca pārāk vēlu: viņas vīrs bija aizgājis, un suns palika. Un tagad viņa saprata – tur bija kaut kas vairāk.
Pēc dažām minūtēm Katja sēdēja uz dīvāna ar rotaļu lācīti, kuru Zenits nekad nebija atdevis. Un tagad viņš pats to bija atnesis meitenei.
“Paldies, Zenit,” Katja nočukstēja, viegli pieskaroties viņa degunam ar lūpām.
“Katja, nedari to!” iesaucās Valentīna.
Bet bija par vēlu. Un tad Zenits izdarīja kaut ko tādu, kas lika Valentīnai sastingt: viņš nolaida savu masīvo galvu un maigi piespieda pieri bērna sejai. Mierīgi. Pārliecināti.
“Mammu, vai tu redzēji?” Katja nočukstēja. “Viņš mani noskūpstīja pretī!”
Valentīnas sirds dauzījās. Tas bija kaut kas vairāk nekā suņa uzticība. Tā bija īsta saikne.
Kaimiņiene atkal dauzīja pa radiatoru, bet viņa to vairs nedzirdēja. Istabā bija palikuši tikai viņas meita un suns — uzticīgais viņu mazās pasaulītes sargs.
Katja nočukstēja:
“Es tevi mīlu, Zenit.”
Valentīna apsēdās uz dīvāna, asarām ritot pār viņas vaigiem:
“Viņam vajadzēja tevi ņemt līdzi… Bet varbūt viņš tevi pameta viņas dēļ.”
“Mammu, viņš tagad ir mūsu,” Katja pasmaidīja.
Un tajā naktī, pirmo reizi mēnešu laikā, Valentīna jutās patiesi droši.