Divus gadus blakus Abijai un viņas ģimenei dzīvoja 86 gadus vecs atraitnis vārdā Valters. Pamazām viņš kļuva par daļu no viņu ikdienas — laboja velosipēdus, dalījās ar ģimeni maltītēs un galu galā viņu pieci bērni sāka viņu saukt par “vectētiņu”. Pēc tam, kad Valters neilgu laiku bija pavadījis slimnīcā, Abija un viņas vīrs sāka interesēties par pieaugušā adopcijas iespējām, lai viņam piešķirtu oficiālu vietu ģimenē. Valtera 88. dzimšanas dienā viņi pasniedza viņam mapi ar oficiālajiem adopcijas dokumentiem, taču viņš vispirms palūdza bērniem iziet no istabas, pirms sāka stāstīt par šo dokumentu nozīmi.
Kad Valters ieraudzīja dokumentus, viņš atklāja, ka viņa pārcelšanās uz kaimiņmāju pirms diviem gadiem nebija nejaušība. Viss bija sācies ar DNS sakritību ģenealoģijas vietnē, kas bija identificējusi Abiju kā viņa bioloģisko mazmeitu. Viņš paskaidroja, ka viņa nelaiķe meita Keita 19 gadu vecumā bija nodevusi savu jaundzimušo meitu adopcijai, ticot, ka bērns uzaugs stabilā un mīlošā ģimenē. Taču ne Keita, ne viņas vecāki nezināja, ka adopcija nebija notikusi un ka Abija tā vietā nonāca audžuģimeņu sistēmā.
Lai pierādītu savu stāstu, Valters aizveda Abiju uz savu māju un parādīja viņai izbalējušu kartona kasti ar personīgām piemiņas lietām — tajā atradās slimnīcas zīdaiņa identifikācijas aprocīte, senas fotogrāfijas un ar roku rakstītas vēstules. Starp šīm lietām bija fotogrāfija, kurā Keita tur rokās jaundzimušo Abiju, kā arī nekad nenosūtītas vēstules, ko Keita gadu gaitā bija rakstījusi, aprakstot savas cerības par meitas audzināšanu, interesēm un dzīves apstākļiem.
Valters pastāstīja, ka pēc Keitas nāves pirms deviņiem gadiem viņa sieva bija vairākkārt mēģinājusi atrast Abiju, sūtot rakstiskus pieprasījumus un veicot zvanus, taču bez panākumiem. Tikai tad, kad Valters pirms diviem gadiem veica komerciālu DNS testu, viņš atrada Abijas profilu. Viņš iegādājās blakus esošo īpašumu un ienāca viņas dzīvē, lai gan vilcināšanās un bailes no noraidījuma lika viņam uzreiz neatklāt viņu bioloģisko saikni.
Pēc tam, kad Abija vairākas dienas bija rūpīgi pētījusi dokumentus un vēstules, viņa izstāstīja saviem bērniem patiesību un atgriezās pie pusdienu galda, uz kura joprojām atradās sākotnējā adopcijas dokumentu mape. Zinot patiesību par viņu bioloģisko radniecību, ģimene pilnībā pieņēma Valteru kā Abijas mātes puses vectēvu un iekļāva viņu savā ikdienā, saglabājot viņam īpašu vietu pie kopīgā ģimenes galda.