Manai kāzu naktij bija jābūt jaunas dzīves sākumam – gaišai, maigai, mīlestības pilnai. Es sapņoju aizmigt vīra rokās, pirmo reizi saucot viņu par savu uz visiem laikiem. Bet liktenim bija citi plāni.

Man tikko bija laiks noslaucīt kosmētiku, kad durvis atvērās – un parādījās mana vīramāte. Piedzērusies, ar izspūrušiem matiem un plēsīgu mirdzumu acīs.

“Mamma ir par daudz iedzērusi,” Ītans neveikli nomurmināja. “Ļaujiet viņai kādu laiku palikt pie mums.”

Es stāvēju tur, turot spilvenu, neticēdama, ka tas notiek. Mūsu kāzu nakts. Mūsu gulta. Un viņa māte.

Es klusēju, padevos, lai tikai neradītu scēnu. “Tikai vienu nakti,” es sevi mierināju.

Bet rītausmā, kad atgriezos guļamistabā, gaiss šķita sasalis. Palagi bija saburzīti, smarža, kas nebija mana. Un uz sniegbaltā auduma bija tumšs traips. Sauss centrā, mitrs malās. Un smarža… nemaz ne pēc alkohola.

Es sastingu, nespēdama paelpot. Mārgareta pamodās pirmā — starojoša, labi kopta, ar tikko manāmu smaidu.
“Ak, mīļā, man šķiet, ka es aizmigu tieši šeit…” viņa teica, apsedzot palagu ar roku.
Un Ītans gulēja man blakus, izliekoties, ka guļ.

Es nezināju, kas bija noticis tajā naktī. Bet no tā rīta mana laulība kļuva kaut kas citādāks – trausla, auksta, nemierīga.

Pamazām es sāku ievērot – Margareta nebija tikai māte. Viņa bija… aizbildne, ēna, plēsoņa.

Viņa izpaudās katrā sīkākajā detaļā: vārdos, skatienā, pat ēdienā, ko viņa “nogaršoja pirmā”.
Viņa nemīlēja tikai savu dēlu – viņa dzīvoja viņam.

Un tad nejauši es atradu vecu dienasgrāmatu.

Dzeltenās lapas. Viņas rokraksts.
Frāze, pārsvītrota, bet salasāma pat caur asarām:

“Viņa nevar viņu atņemt. Neviens nevar.”

No tā brīža es sapratu – tas traips uz palaga nebija tikai netīrumi.
Tas bija brīdinājums.