Mūsu medusmēnesim bija jābūt jaunas dzīves sākumam. Bet kādu nakti es pamodos un ieraudzīju savu vīru guļam, pie krūtīm piespiedis mazu koka kastīti. Kā dārgumu.

Es klusi nočukstēju:
“Raiens?”

Viņš nodrebēja un pagriezās, viņa seja mēnessgaismā bija bāla.

“Es nevarēju aizmigt,” viņš teica. “Tā ir… viņa.”

“Viņa?” es jautāju.

Viņš noglāstīja kastīti.

“Klēra. Mana bijusī. Viņa nomira. Šie ir viņas pelni. Es nevarēju tos atstāt mājās.”

Klusums bija ledains. Mēs bijām precējušies tikai trīs dienas.

Viņš pamanīja manu skatienu un steigšus piebilda:
“Netaisi no tā lielu lietu, labi? Tās ir tikai atmiņas.”

Es pamāju. “Labi.” Bet es vairs nevarēju aizmigt. Okeāns čukstēja aiz loga, un es paskatījos uz to mazo kastīti – siltu, pulētu, it kā dzīvu.

Tajā rītā, kad Raiens devās dušā, es to vairs nevarēju izturēt. Atvēru vāku.

Iekšā nebija putekļi.

Vēstuļu saišķis, veca smaidošas blondīnes fotogrāfija… un zibatmiņas disks. Uz tā bija glīti uzrakstīts:

“Nerādi viņai.”

Mana sirds sažņaudzās. “Viņa”? Vai tas ir par mani?

Ievietoju zibatmiņas disku savā klēpjdatorā. Atvērās pirmais video — Klēra, dzīva, skatās tieši kamerā.

“Ja tu to skaties, tas nozīmē, ka Raiens sāka no jauna.”

Es sastingu. Klēra turpināja:

“Viņš ir burvīgs, vai ne? Viņa smaids, viņa rūpes, viņa uzmanība. Bet tas viss ir slazds. Viņš tevi izolē, savāc visu par tevi: ziņas, vēstules, zīmītes. Tad viņš tevi izmanto. Kad es viņam pateicu, ka esmu stāvoklī, viņš sajuka prātā. Es nedomāju, ka pārdzīvošu to nakti.”

Es sēdēju tur, aizturējusi elpu. Manas plaušas dega. Vai tas bija joks? Atriebība? Slimība? Raiens nekad nešķita bīstams. Vienkārši… pārāk uzmanīga.

Vannas istabas durvis iečīkstējās.

Aizcirtu klēpjdatoru un pabāzu to zem spilvena.

“Vai tu jau esi nomodā?” viņš jautāja, izkāpdams dvielī.

“Jā,” man izdevās pateikt. “Es domāju par došanos uz pludmali.”

“Lieliski. Tikai mēs abi, bez telefoniem.”

Viņa smaids – tas, kas mani reiz bija izkausējis – tagad šķita svešs.

Kad viņš izgāja brokastīs, es pamanīju uz naktsskapīša otru zibatmiņas disku. Neiezīmētu. Manas rokas trīcēja, bet es to ievietoju.

Mapē bija desmitiem fotogrāfiju. Sievietes. Raiens ar tām. Dažas smējās, citas… izskatījās nobijušās.

Pēdējais fails: “Claire_Final.jpg.”

Mans vēders sarāvās.

Šī nebija urna.

Tās bija trofejas.

Es sapratu: viņš nesēroja. Viņš glāba.

Es sapakoju savu čemodānu. Mans telefons vibrēja — ziņojums:

“Kur tu ej, mīļā? Tev nevajadzēja atvērt kasti.”

Viņš zināja.

Es metos skriet. Lifts — pārāk lēns. Kāpnes. Piecus stāvus zemāk, basām kājām. Nesējs gaitenī.

“Zvani policijai!” es noelsos. “712. istaba!”

Es negaidīju. Paķēru savu koferi un izskrēju uz ceļa. Taksometrs. Trīcēšana. Asaras. Policija gaidīja.

“Neatgriezies viesnīcā,” viņi man teica.

Es rezervēju nākamo lidojumu mājās.

Lidostā seši neatbildēti zvani no Raiena. Balss ziņojums:

“Tu visu saprati nepareizi. Klēra nebija nevainīga. Es aizstāvējos. Bet tu visu sabojāji, Emīlij. Mēs to nokārtosim, kad atgriezīsies mājās.”

Mājās.
Es izslēdzu telefonu.

Divas dienas vēlāk policija piezvanīja:

“Mēs atradām viņa īrēto automašīnu uz klints. Riepu sliedes beidzas malā. Tur nav neviena līķa.”

Negadījums, viņi teica.
Bet es zināju: viņš vienkārši pazuda.

Dažreiz naktī es pamostos un jūtu, ka kāds mani apskauj no aizmugures — pārāk cieši, pārāk pazīstami.
Un katru reizi, kad redzu to koka kasti un dzirdu Klēras čukstus no tumsas:

“Viņš sāka no jauna.”