Es nekad neesmu kaunējusies par savu izskatu. Jā, man tagad ir sešdesmit, es vairs neesmu tā jaunā meitene uz žurnāla vāka, un mans ķermenis nebūt nav perfekts, bet es vienmēr esmu pieņēmusi sevi tādu, kāda esmu. Man ir grumbas, mīksts vēders un gurni, kas kādreiz bija mana labākā iezīme, bet tagad parāda to vecumu. Tomēr tas viss stāsta manu stāstu, manu dzīvi. Mans vīrs vienmēr ir teicis, ka esmu skaista. Pat pēc 35 laulības gadiem viņš joprojām var uz mani skatīties tā, it kā mēs būtu satikušies tikai vakar.

Taču nesen viss mainījās. Pirmo reizi mūžā es jutos nedroša par sevi. Viss sākās ar šķietami nekaitīgu fotogrāfiju. Mēs ar vīru bijām atvaļinājumā Floridas piekrastē — reta iespēja izvairīties no ikdienas rutīnas. Mēs stāvējām pludmalē peldkostīmos, viņš bija apskāvis manu vidukli, un es smaidīju. Es gribēju iemūžināt šo mirkli un dalīties tajā ar draugiem sociālajos tīklos.

Jā, es zināju, ka peldkostīms izcēla visu, ko uztvēru kā trūkumus. Bet tas nav iemesls slēpties! Pēc dažām stundām zem fotoattēla sāka parādīties atzīmes “Patīk” un laipni komentāri: “Cik skaists pāris!”, “Cik brīnišķīgi, ka jūs esat kopā tik ilgi!” Es smaidīju, līdz ieraudzīju komentāru… no savas meitas. Viņa rakstīja: “Mammu, tavā vecumā tu nevalkā tādas lietas. Un tev noteikti nevajadzētu rādīt savu apaļumu. Labāk izdzēs fotoattēlu.” Es sastingu. Likās, ka kāds man virsū ir uzlējis spaini ar ledusaukstu ūdeni.

Tas nebija joks. Viņa runāja nopietni. Mana sirds sažņaudzās. Es dzemdēju šo meiteni, pavadīju neskaitāmas bezmiega naktis, barojot viņu, vedot uz skolu, palīdzot viņai mācīties koledžā… Un tagad viņa man raksta kaut ko tādu. Es nevarēju atturēties un izdarīju kaut ko tādu, ko nenožēloju. Diemžēl man tagad ir jāiemācās pieņemt un mīlēt sevi no jauna.

Es ilgi skatījos ekrānā, tad lēnām sāku rakstīt. Es uzrakstīju: “Mīļā, tie ir mūsu gēni. Pēc divdesmit gadiem tu izskatīsies tieši tāpat. Un es ļoti ceru, ka līdz tam laikam tu būsi pietiekami gudra, lai nekaunētos par savu ķermeni.” Tad es izdzēsu viņas komentāru. Bet ar to nepietika. Es nolēmu, ka, ja viņa mani publiski pazemos, man ir visas tiesības noteikt robežas. Es pārstāju atbildēt uz viņas zvaniem.

Pēc dažām nedēļām, kad viņa prasīja naudu, es vēsi atbildēju: “Ak, piedod, es jau visu to esmu iztērējusi pārtikas precēm. Laikam tas izskaidro, kāpēc esmu tik apaļīga.” Viņa apvainojos. Godīgi sakot, man bija vienalga. Es zināju, ka, iespējams, pārspīlēju, bet tajā brīdī es sevi aizstāvēju.

Un tomēr kopš tā laika es pieķeru sevi kritiski vērtējam spogulī. Dažreiz, uzvelkot peldkostīmu, es apsedzu vēderu ar dvieli. Es dusmojos uz sevi – jo zinu, ka runa nav par ķermeni, bet gan par to, ka mēs, sievietes, pārāk bieži ļaujam citiem diktēt, kā mums vajadzētu dzīvot un izskatīties. Esmu iemācījusi meitai mācību, bet acīmredzot man vēl jāapgūst vissvarīgākā mācība pašai sev: atkal būt lepnai un pārliecinātai, tieši tādai, kāda esmu.