Tribīnes bija pilnas — trokšņainas ģimenes, satraukti draugi, bērni, kas noliecās, lai labāk redzētu arēnu. Gaiss drebēja no satraukuma, bet zem tā slēpās smalka spriedze, it kā pati atmosfēra nojaustu, ka šodien gaidāmas kaut kas vairāk nekā tikai vienkāršas sacensības.
Tiesneši ieņēma savas vietas, treneri deva pēdējās komandas, kad arēnā iebrāzās melns ērzelis. Viņš kustējās ar tādu spēku un elastību, ka šķita kā dzīvas enerģijas kamols. Katrs lēciens bija precīzs, katrs pagrieziens ātrs. Pūlis ievilka elpu, it kā viņu būtu pārņēmusi vēja brāzma.
Un tad viņš parādījās — pusaudzis ratiņkrēslā. Viņa rokas, atbalstoties uz ratiņu stīpām, nedaudz trīcēja, bet skatiens izstaroja klusu mieru, kas, šķiet, neatstāja nekādu šaubu. Kontrasts starp viņu un brīvdomīgo dzīvnieku bija gandrīz nereāls. Tribīnes apklusa.
Ēzelis palēnināja gaitu. Viņa uzmanība bija pievērsta jaunajam konkurentam. Viņš piegāja pie zirga, apstājās zēna priekšā un maigi pieskārās viņa rokām ar purnu — viegls, gandrīz trīcošs pieskāriens. Un tad… viņš paklanījās. Pār arēnu nolaidās tik biezs klusums, ka to varēja dzirdēt.
Tad kaut kas sākās, gluži kā neredzama saruna. Zēns stūma riteņus uz priekšu, un ērzelis sekoja – gludi, maigi, it kā jau sen būtu zinājis ritmu. Viņi riņķoja, kustoties sinhroni, it kā izpildot horeogrāfiju, ko neviens viņiem nebūtu iemācījis. Spēks un trauslums, brīvība un izturība – viss savijās vienā kustībā.
Tribīnēs cilvēki nespēja savaldīt savas emocijas. Mātes cieši satvēra savus bērnus, bērnu acis iepletās, vīrieši slepus slaucīja asaras. Pat treneri, pieraduši visu novērtēt, vairs necentās slēpt savu apbrīnu – tas bija vairāk nekā tikai priekšnesums.
Kad ērzelis apstājās blakus ratiem un klusi nolika galvu uz zēna pleca, klusums pēkšņi eksplodēja. Arēnu piepildīja apdullinoši aplausi, prieka saucieni un smiekli caur asarām.
Šis brīdis atbildēja uz tūkstoš neizteiktiem jautājumiem. Tas pierādīja, ka gara spēks var sasniegt tur, kur ķermenis nevar. Un neiespējamais ir vienkārši tas, ko mēs vēl neesam redzējuši savām acīm.