Tikai 19 gadu vecumā, mācoties par matemātikas skolotāju, Erikas Tambrini dzīve apgriezās kājām gaisā, kad 2005. gadā viņa saslima ar meningītu un sepsi. Viņa septiņas nedēļas tika ievietota mākslīgā komā, un, pamostoties, viņa saskārās ar postošu realitāti: viņas rokas un kājas bija kļuvušas melnas no sepses, un vairākas operācijas noveda pie abu kāju amputācijas zem ceļa un abu roku amputācijas zem elkoņa. Pēkšņais zaudējums lika viņai cīnīties ar savu pašapziņu un apšaubīt savu nākotni.

Neskatoties uz krasajām pārmaiņām, Erikas stāsts ieguva cerīgu pavērsienu, kad tikai gadu pēc amputācijas viņa satika Lūku, kurš vēlāk kļuva par viņas vīru. Viņa beznosacījumu mīlestība un atbalsts palīdzēja viņai atgūt pārliecību, un kopā viņi izveidoja ģimeni. Šodien Erika ir lepna divu bērnu, piecus gadus vecās Lilijas un trīs gadus vecā Maikla, māte. Viņa mātes lomu raksturo kā savu lielāko sasniegumu, lai gan sākumā baidījās, ka nespēs fiziski rūpēties par saviem mazuļiem. Ar Lūka atbalstu un apņēmību viņa iemācījās pielāgoties un attīstīties kā vecākam.

Apņēmusies neļaut savai invaliditātei sevi definēt, Erika nenogurstoši strādāja, lai atgūtu neatkarību. Viņa koncentrējās uz pielāgošanos protēzēm un atteicās ļaut ģimenei ciest viņas ierobežojumu dēļ. Lai gan viņa atzīst, ka ir grūti apzināties, ka viņa nevar darīt noteiktas lietas, piemēram, skriet parkā ar bērniem vai sapīt meitas matus, viņa joprojām ir dziļi pateicīga, ka ir klātesoša viņu dzīvēs. Viņa pieņem arī pozitīvos aspektus, piemēram, spēju braukt ar velosipēdu kilometriem bez sāpēm, pateicoties protēzēm.

Viņas izturība galu galā noveda viņu pa jaunu karjeras ceļu. Pārejot no matemātikas, Erika pievērsās ergoterapijai – jomai, kurā viņa varēja izmantot savu pieredzi, lai palīdzētu citiem pārvarēt savus izaicinājumus. Viņa savu darbu raksturo kā “neticamu”, jo tas ļauj viņai iedvesmot, vadīt un atbalstīt cilvēkus, vienlaikus pielietojot tās pašas mācības savā ceļojumā. Viņas apņēmība un pozitīvisms ir likuši daudziem uzskatīt viņu par patiesu iedvesmas avotu.

Tagad 34 gadus vecā Erika ir pilnībā pieņēmusi savu invaliditāti un atsakās ļaut tai ierobežot viņas pašizpausmi vai prieku. Viņa lepni valkā šortus un svin iespējas, ko viņas ceļojums ir devis — piemēram, saikni ar adaptīvā sporta kopienu un tikšanos ar neskaitāmiem iedvesmojošiem cilvēkiem. Viņas vēstījums citiem, kas saskaras ar grūtībām, ir neatlaidība un cerība: ar laiku, izturību un apņēmību dzīve var kļūt ne tikai pārvaldāma, bet arī jēgpilna.