Viņš lēnām grima, it kā slīdētu pašā pagātnē. Auksts ūdens viņu apņēma no visām pusēm, ausīs skanēja klusums, un lukturīša stars atklāja tikai duļķainus mākoņus un lēni šūpojošas jūraszāles. Viss šķita parasts — līdz priekšā uzplaiksnīja dīvaina, masīva vieta.
Vairāk nekā divdesmit metru dziļumā nirējs ieraudzīja kaut ko tādu, kas aizrāva elpu. Smiltīs stāvēja vilciens, pusaprakts dūņās. Īsts vilciens, sarūsējis, apvijies ar jūraszālēm, it kā sasalis mūžībā. Vagons pēc vagona, kā spocīga karavāna, stiepās tālumā.
Viņš piepeldēja tuvāk. Metāls bija laika gaitā sagrauts, bet kontūras palika atpazīstamas: riteņi, durvis, pat vecā margas pie ieejas. Nirējs pavērsa gaismu un ieraudzīja sliedes. Tās stiepās taisni tumsā, bezdibenī. It kā zemūdens ceļš nekad nebeigtos.
Viņš uzmanīgi iekāpa vagonā. Klusums bija tik biezs, ka šķita, ka tas elpo. Iekšā viss bija klāts dūņām, un no logiem plūda plānas smilšu straumes. Uz sienas bija saskatāmas neskaidras veca uzraksta kontūras. Viņš pārvilka pirkstus pāri aptraipījumam, un laternas gaismā parādījās skaitļi: “1953”.
Nirējs sastinga. Tagad viņš saprata, ka viņa priekšā ir vilciens no pagātnes. Viens no tiem, kas kādreiz kursēja pa veco dzelzceļu cauri ielejai, pirms tika uzcelts dambis. Tad ūdens lēnām un nepielūdzami cēlās, apņemot visu apkārt – ciematus, stacijas, tiltus. Cilvēki aizgāja, bet vilcieni palika.
Viņš atkal spīdināja gaismu uz vilciena vagona. Soli, kur kādreiz sēdēja pasažieri, tagad bija pārklāti ar plānu dūņu kārtu, un riteņu skaņu nomainīja maiga jūraszāļu šūpošanās. Likās, ka laiks šeit ir apstājies.
Nirējs klusībā iznira virspusē. Viņam nekas nebija jāsaka – dziļums viņam jau visu bija pateicis. Šis vilciens bija kļuvis par mūžīgu liecinieku aizgājušam laikmetam, atgādinājumu par to, cik ātri dzīvais pārvēršas klusā atmiņā.
Apakšā, kur kādreiz skanēja sliedes un skanēja cilvēku balsis, tagad valdīja miers un klusums. Tikai sarūsējis vagons, pazudis zem ūdens, joprojām gaidīja savu pēdējo ceļojumu – pagātnē.