Ūsas, kādreiz klaiņojošs kaķis ar selektīvu temperamentu, atrada retu un dziļu saikni ar vienu no pansionāta iemītniekiem: Delano kungu. Katru rītu, bez izņēmuma, Ūsas viņu meklēja, ielecot viņam klēpī un saritinoties pazīstamā vietā, lai baudītu klusas kompānijas mirkļus. Lai gan kaķis bija pazīstams ar to, ka panesa maz citu cilvēku, viņa saikne ar Delano kungu bija neapšaubāmi dziļa un maiga, mulsinot darbiniekus, kuri dienu no dienas vēroja viņu rituāla norisi. Viņu bezvārdu sapratne kļuva par lolotu pansionāta ikdienas sastāvdaļu — klusu apliecinājumu spēcīgajam mierinājumam, kas dāvā draudzības sajūtu starp cilvēku un dzīvnieku.

Kad Delano kungs nomira miegā, pansionātā iestājās klusas sēras. Arī Ūsas, šķiet, juta zaudējumu; nākamajā rītā viņš tika atrasts saritinājies Delano kunga tagad tukšajā gultā, nekustīgs un nomākts. Viņa ierastā enerģija un dzirksts bija pazuduši, to aizstājis drūms klusums. Vēlāk tajā pašā dienā, šķirojot Delano kunga mantas, darbinieki atvilktnē atrada vecu fotogrāfiju. Tajā bija attēlots jaunāks Delano kungs, kurš šūpoja melnbaltu kaķēnu. Uz zīmītes bija izbalējusi zīmīte ar uzrakstu: “Mans puika, vienmēr gaidu.” Līdzība starp fotogrāfijā redzamo kaķēnu un Ūsām bija neparasta un dziļi aizkustinoša.

Turpmākajās dienās Ūsas bezmērķīgi klejoja pa gaiteņiem, tik tikko ēdot un atsakoties no mīlestības, it kā būtu zaudējis ne tikai kompanjonu, bet arī pašu savas eksistences iemeslu. Tad, kādu vakaru, viss mainījās. Ūsas, neparasti modras, metās uz pansionāta ieeju, kur vilcinoties stāvēja jauns vīrietis. Par personāla pārsteigumu Ūsas izlaida dziļu, dārdošu murrāšanu – pirmo prieka skaņu kopš Delano kunga nāves – un sirsnīgi berzējās pret vīrieša roku, it kā sveicinot senu draugu.

Apmeklētājs Daniels iepazīstināja ar sevi kā Delano kunga mazdēlu. Viņš paskaidroja, ka steidzies uz pansionātu pēc tam, kad dzirdējis par sava vectēva nāvi, cerot atrast “kaut ko, kas joprojām justos kā mājas”. Kad viņš ieraudzīja Ūsas, atpazīšana bija tūlītēja. Daniels atklāja, ka bērnībā viņam bija kaķēns vārdā Skauts, kurš pirms gadiem bija aizbēgis – viņa pirmais mājdzīvnieks, ko uzdāvināja vectēvs. Turot rokās vecu savu un Skauta fotogrāfiju, līdzības bija nepārprotamas: tāds pats melnbalts kažoks, tādas pašas caururbjošas zaļas acis.

Tajā naktī starp Vūseru un Danielu iestājās neizteikta sapratne. Ar maigu ņaudēšanu un pazīstamu purnu Vūseru izvēle bija skaidra – viņš ies ar Danielu. Kaķis, kas kādreiz piederēja Delano kungam, kurš bija atgriezies un uzticīgi gaidījis, tagad bija atradis ceļu atpakaļ pie ģimenes. Aizkustinošā brīdī pazudis kaķis un sērojošs mazdēls atkal atrada viens otru. Viņu stāsts ir maigs atgādinājums, ka mīlestība neizzūd ar laiku vai attālumu – tā klusi un pacietīgi gaida īsto brīdi, lai atgrieztos mājās.