Vienpadsmit mēnešus pirms kāzām Sāra zaudēja savu tēvu un bija spiesta sāpīgi pieņemt, ka viņas ceļā līdz altārim neviens viņu īsti nespēs aizstāt. Viņas 31 gadu vecais brālis Neitans, kuram ir Dauna sindroms un kurš ar mirušo tēvu bija nešķirami tuvs, klusi pajautāja, vai viņš drīkstētu uzņemties šo uzdevumu. Sāra ar asarām acīs piekrita un tad uzzināja, ka Neitans šo ceļu kopā ar tēvu jau bija mēģinājis izstaigāt pirms vairākiem gadiem. Vēlēdamies visu izdarīt nevainojami, Neitans trīs nedēļas rūpīgi trenējās, mērīja savu soļu tempu un pat piezvanīja priesterim, lai pārliecinātos par precīzu ceremonijas norisi.
Kamēr visa ģimene ar sirsnību pieņēma Neitana lomu, Sāras topošā vīramāte Mārgareta privātās vakariņās iebilda, sakot, ka Neitana klātbūtne varētu sabojāt oficiālās kāzu fotogrāfijas. Sāra bija dusmīga, taču apņēmības pilna pasargāt brāli no sāpēm, tāpēc klusēja un slepus nolīga savu fotogrāfu, lai iemūžinātu ikvienu Neitana dalības mirkli. Lielajā dienā Neitans uzlika mirušā tēva aproču pogas un ar absolūtu precizitāti izveda Sāru pa eju. Kad viņi sasniedza altāri, viņš visus pārsteidza, izvelkot ar roku rakstītu zīmīti, un lika visai draudzei aizkustinājumā sariesties asarām, paskaidrojot, ka viņš vienkārši pilda savu vecākā brāļa pienākumu — rūpēties par savu māsu.
Papildu fotogrāfs iemūžināja dziļās emocijas visā šī ceļa laikā, un no šiem attēliem tapa īpašs otrais kāzu albums, kas bija veltīts tikai Neitana lomai. Pēc dažām nedēļām Sāra ģimenes vakariņu laikā it kā nejauši nolika albumu uz viesistabas galda, ļaujot Margaretei to mierīgi pāršķirstīt. Aizkustināta par fotogrāfijās redzamo patieso mīlestību un nesamāksloto sirsnību, Mārgareta klusi palūdza kopiju attēlam, kurā Neitans teica savu runu.
Galu galā Mārgareta šo fotogrāfiju ierāmēja un lepni piekāra savā gaitenī, kur viņa viesiem bieži stāstīja aizkustinošo stāstu par Neitana uzticību un mīlestību. Sāra nolēma brālim nekad nestāstīt par sākotnējo konfliktu, lai viņa atmiņā paliktu tikai vienkāršā un skaistā sajūta — viņš bija lūdzis uzticēt sev šo uzdevumu, cītīgi tam gatavojies un tādējādi godinājis viņu tēvu.