Nākamajā rītā Laura uz galda netālu no mātes atrada trīs dienām derīgu vilciena biļeti un bagāžas birku ar vārdu Elena. Pārbaudot melnā kofera saturu, viņa uzgāja lielus, rūpīgi salocītus apģērba gabalus, aizlīmētu brūna papīra aploksni, digitālo fotokameru, dzeltenu bērnu džemperīti un nelielu koka mīklas rullīti. Kamerā bija saglabātas digitālās fotogrāfijas ar ķieģeļu māju, ar roku rakstīts aprūpes plāns, guļamistabā redzama vecāka gadagājuma sieviete, kā arī sena fotogrāfija, kurā jauna sieviete turēja bērnu pie baltas mājas. Fotogrāfijas otrā pusē bija uzrakstīta kāda adrese.
Laura devās uz adresi, kas bija norādīta fotogrāfijas aizmugurē, un pārliecinājās, ka tā ir tā pati baltā māja, kurā bērnībā viņa bija pavadījusi laiku kopā ar sievieti vārdā Mārgareta, kuru viņa sauca par tanti Megiju. Atgriezusies mājās, Laura pieprasīja no Evelīnas paskaidrojumus. Māte atklāja, ka Lauras agrīnajā bērnībā Mārgareta divus gadus bija rūpējusies par viņu, kamēr Evelīna strādāja vairākos darbos. Evelīna atzinās, ka pirms daudziem gadiem personisku pārdzīvojumu un vēlmes saglabāt finansiālo neatkarību dēļ bija attālinājusies no Mārgaretas. Viņa arī pastāstīja, ka visu aizvadīto nedēļu bija pavadījusi, ik dienu aprūpējot slimo Mārgaretu viņas meitas Elenas mājās.
Kad Evelīnai sākās reiboņi, Laura aizveda viņu uz slimnīcu, kur mediķi sniedza palīdzību dehidratācijas un fiziska izsīkuma dēļ. Uzturoties slimnīcā, Evelīna lūdza Laurai atvērt aizlīmēto brūno aploksni, kas atradās melnajā koferī. Tajā bija seni vēstījumi, abu sieviešu savstarpējā sarakste un bērnības fotogrāfijas.
Pēc Evelīnas izrakstīšanas no slimnīcas Laura sazinājās ar Elenu, lai palīdzētu noorganizēt Mārgaretai profesionālus aprūpes pakalpojumus. Pēc divām nedēļām Laura un Evelīna kopīgi devās apciemot Mārgaretu viņas dzīvoklī. Tur viņas visas kopā pārlūkoja brūnajā aploksnē noglabātos dokumentus un vēstules, kā arī mazo koka mīklas rullīti, kas bija glabājis sevī tik daudz atmiņu.