Pēc tam, kad Keita zaudēja savu jaundzimušo dēlu Nou, viņa nespēja tikt galā ar smago un nomācošo sēru nastu. Viņas mājas kļuva par sāpīgu piemiņas vietu, kas bija piepildīta ar neaiztiktām bērnu drēbītēm, mantām un smacējošu klusumu bērnistabā. Pastāvīgā spriedze šo atmiņu dēļ galu galā lika viņas vīram Tomasam aiziet, vēl vairāk izolējot Keitu viņas bēdās. Izmisīgi meklējot iespēju kaut kā turpināt dzīvi, viņa beidzot nolēma atdot bērnistabas mantas kādai grūtībās nonākušai mātei vārdā Elena, kuru bija pamanījusi sabiedriskā vietā un kura lūdza palīdzību. Keita cerēja, ka Nou mantas vismaz varēs kalpot kādam patiesi nozīmīgam mērķim.
Atdodot drēbītes un bērnu ratiņus, Keita sajuta negaidītu, dziļu atvieglojumu, kas pirmo reizi pēc ilga laika ļāva viņai mierīgi izgulēt visu nakti. Taču nākamajā rītā, pamodusies, viņa ieraudzīja savu pagalmu, kas bija pilns ar desmitiem bērnu ratiņu. Katrā no tiem atradās aizlīmēta kaste ar bērnu piederumiem un aizkustinoša vēstulīte no citiem vecākiem, kuri arī bija piedzīvojuši zaudējumu. Šis negaidītais žests bija vietējās atbalsta grupas kopīgs solidaritātes apliecinājums, ko bija iedvesmojusi Keitas nesavtīgā rīcība, palīdzot Elenai. Viņas personīgā traģēdija bija pārvērtusies par kopīgu dziedināšanās ceļu.
Ejot starp bērnu ratiņiem, Keita atklāja, ka katrs no tiem slēpj kādu zaudējuma stāstu, kas daudzējādā ziņā līdzinājās viņas pašas pieredzei. Viņus visus vienoja vēlme palīdzēt ģimenēm, kurām trūka paša nepieciešamākā. Atbalsta grupas vecāki bija dziļi aizkustināti par Keitas labo sirdi un nolēma apvienot arī savas gadiem glabātās bērnu mantas. Tā radās misija, ko viņi nosauca par “Nou ratiņiem”. Šī iniciatīva kļuva par dzīvu piemiņu viņu aizgājušajiem bērniem, nodrošinot, ka brīdī, kad viena ģimene atrod spēku kaut ko atlaist, cita ģimene saņem nepieciešamo palīdzību, lai varētu sākt no jauna.
Kad Tomass atgriezās mājās, lai galīgi noslēgtu viņu attiecību šķiršanu, viņš bija satriekts, ieraugot pagalmu, kas bija piepildīts ar bērnu ratiņiem un sērojošiem vecākiem. Viņš nespēja aptvert, ko tas viss nozīmē. Taču Keita, kura beidzot bija atradusi dzīves jēgu, saprata, ka viņas mājas vairs nav tikai tukšu sāpju un zaudējuma vieta. Tās bija kļuvušas par cerības, cilvēcības un saiknes vietu. Viņa stingri turējās pie šīs jaunās izpratnes, apzinoties, ka, lai arī dēla vairs nebija, viņa piemiņa bija aizsākusi kaut ko skaistu un paliekošu — kaut ko daudz spēcīgāku par vientulību, kurā viņa bija dzīvojusi.
Stāsts noslēdzās brīdī, kad Keita kādos melnos bērnu ratiņos pamanīja īpašu piemiņas plāksnīti, kas bija veltīta šai misijai un apliecināja, ka projekts turpinās augt, jo arvien vairāk vecāku izvēlēsies tam pievienoties. Iesaistoties šajā kustībā, Keita beidzot sajuta pēdējo, atbrīvojošo mieru, ticot, ka caur šo došanas un palīdzības loku viņas dēls savā garā patiešām ir atgriezies mājās. Šī pieredze pārvērta viņas dzīves tumšāko brīdi par gaismas avotu citiem, pierādot, ka pat pēc nepanesama zaudējuma mīlestība spēj atrast ceļu, kā uzplaukt un palīdzēt citiem izdzīvot.