Rīts pagāja ierastajā ritmā. Pilsēta turpināja savu gaitu: garām braucošas automašīnas, taurējošas taures, nepārtraukts troksnis. Saule tikko sāka uzlēkt, iespīdot caur vējstiklu un apspīdot automašīnas salonu maigā, zeltainā gaismā. Viņš gaidīja zaļo gaismu, atspiedies pret stūri un izklaidīgi palūkojoties apkārt. Parasta diena. Nekas neliecināja, ka tā būs neaizmirstama. Bet kaut kas piesaistīja viņa uzmanību. Gājēju pārejas malā, uz asfalta, šķita, ka ir tieva, tumša virve, varbūt mitra. Tā nedaudz kustējās, it kā to stumtu vējš. Viņš tai nepievērsa lielu uzmanību – galu galā uz ielas vienmēr ir kaut kas īpašs.

Bet nākamajā sekundē “virve” sāka kustēties. Lēnām, ar dzīvīgu, dīvainu kustību. Viņa sirds izlaida sitienu: tā bija čūska. Gara, tumši olīvzaļa, ar nedaudz trīsstūrveida, saplacinātu galvu. Tā slīdēja tieši uz joslu, kur atradās automašīnas. Viņa āda dūrās, lai gan stikls un metāls viņu sargāja no briesmām. Viņš pamirkšķināja acis, cenšoties pārliecināt sevi, ka kļūdās: “Tas nevar būt… mēs neesam Teksasā vai džungļos…” Bet čūska bija īsta. Dzīva. Un pārliecināta par katru kustību.

Tajā brīdī krustojumā bija cilvēki: sieviete ar ratiņiem, vecs vīrs ar somu, bērns ar mugursomu. Neviens vēl nebija pamanījis briesmas. Visi gaidīja zaļo gaismu, kā parasti. Sekundes šķita vilkušās mūžīgi. Beidzot luksofors mainījās, un gājējiem tika dota zaļā gaisma. Sieviete paspēra soli uz priekšu ar savu bērnu. Viņš nedomāja. Viņam pat nebija laika padomāt. Viņš tik ātri izlēca no automašīnas, ka durvis gandrīz aizcirtās uz viņa pirkstiem. “Stop!” viņš kliedza, liekot tuvumā esošo automašīnu pasažieriem pagriezt galvas. Sieviete palēcās, un ratiņi apstājās.

Viņš norādīja uz zemi. Čūska gandrīz pieskārās sievietes pēdai. Vecais vīrs nobālēja. Bērns sastinga kā statuja. Uz brīdi krustojumā iestājās nāvējošs klusums. Kāds nočukstēja: “Mans Dievs…” Čūska pacēla galvu, ļoti lēni. Un viņš nekad neaizmirsīs šo skatienu. Plakanas, melnas, senas acis, it kā tās spētu redzēt cauri visam. Situācija bija bīstama. Viena pēkšņa kustība, un tā trāpīs. Arī tuvoties tai nebija droši. Bēgt bija par vēlu. Tāpēc viņš darīja vienīgo, ko varēja. Viņš satvēra automašīnas sēdekļa drošības jostu — izturīgu, no biezas ādas — un, turot to rokas stiepiena attālumā, centās maigi pastumt čūsku uz ietves pusi, tai nepieskaroties. Viņa kustības bija lēnas, it kā zem ūdens. Čūska saritinājās, šņāca, bet pamazām atkāpās zālē.

Gājēji stāvēja nekustīgi, it kā baidoties izjaukt šo trauslo līdzsvaru. Un visbeidzot tā paslēpās krūmos pie zīmes. Tā pazuda tikpat pēkšņi, kā bija parādījusies. Tikai tad cilvēki atviegloti nopūtās. Sieviete apskāva savu dēlu. Vecais vīrs noslaucīja pieri, lai gan tā bija vēsa. Zēns nočukstēja: “Kas tas bija?” Viņš vienkārši atkal apsēdās pie stūres. Un tikai aizverot durvis, viņa rokas sāka trīcēt. Viņa ķermenis pēkšņi saprata, kas tikko bija noticis. Dažreiz briesmas ir tuvāk, nekā mēs domājam. Un dažreiz viss tiek izlemts trīs sekundēs un vienā solī.