Katru rītu viņš ieradās precīzi astoņos.
Divas pankūkas, tase melnas kafijas — un tas pats galdiņš pie loga.
“Labrīt, Valter,” smaidot, kafejnīcas īpašniece Megija. “Tu šodien esi īpaši dzīvespriecīgs.”
“Cenšos atstāt iespaidu uz tevi, Megija,” vecais vīrs piemiedza ar aci. “Tikai astoņdesmit gadu treniņi, un joprojām nav rezultātu.”
Viņa iesmējās, ielejot kafiju. Viss bija kā parasti — mājīgi, svaigi ceptu gardumu smarža, saules stari caur stiklu.
Līdz durvis pēkšņi atvērās.
Kafejnīcā ienāca pieci motociklisti. Ādas vestes, smagi zābaki, tetovējumi. Grīda drebēja zem viņu soļiem.
Vadītājs ar čūsku ap kaklu iesmējās:
“Hei, skaistuli! Pieci burgeri un kafija. Ātri.”
Megija pamāja, cenšoties neveidot acu kontaktu.
Valters mierīgi turpināja ēst.
“Paskaties uz vectētiņu,” viens no viņiem iesmējās. “Šī nav pansionāts.”
Vecais vīrs pacēla acis.
“Es tikai brokastoju, puiši. Neuztraucieties par mani.”
“Brokastis?” līderis iesmējās. “Šī ir mūsu vieta.”
Viens no motociklistiem satvēra Valtera spieķi un grieza to gaisā.
“Labs spieķis, vecīt. Vai tu ar to cīnīsies pretī?”
Kafejnīcā iestājās klusums.
Valters nolika dakšiņu.
“Es būtu pateicīgs, ja tu to atdotu, dēls.”
“Un ja nē?” viņš smaidīja, sperdams soli uz priekšu.
Megija instinktīvi sniedzās pēc telefona, bet Valters pacēla roku.
“Neuztraucies, Megija.”
Viņš izvilka no kabatas vecu atlokāmu telefonu, nospieda pogu un mierīgi teica:
“Šis ir Valters. Man šķiet, ka man vajag nelielu palīdzību pie Megijas.”
Motociklisti sāka smieties.
“Vai viņš tikko piezvanīja uz savu bingo klubu?”
Bet smiekli pēc pāris minūtēm apklusa.
No attāluma atskanēja klusa dzinēju rūkoņa. Viens. Vēl viens. Desmitiem citu.
Rēkoņa kļuva skaļāka, līdz piepildīja visu kvartālu.
Vadītājs piegāja pie loga un nobālēja.
Autostāvvieta bija pilna ar motocikliem. Vairāk nekā divdesmit.
Uz katra bija emblēma: “Dzelzs vanagi”.
Durvis atvērās.
Ienāca garš vīrietis ar sirmu bārdu un ādas jaku, kas bija apsegta ar medaļām.
“Labrīt, komandieri,” viņš teica un salutēja.
“Labrīt, puiši,” Valters pamāja. “Priecājos, ka esat tuvumā.”
Motociklisti sastinga.
“C-komandieri?”
Pelēkbārdis pagriezās pret viņiem.
“Vai jūs mēģināt būt rupji pret pulkvedi Volteru Deivisu, Dzelzs Vanagu dibinātāju?”
Klusums. Jauno motociklistu sejas kļuva bālas.
Viņi zināja vārdu. Šie vīri. Kara veterāni, ceļu leģendas.
Viens no viņiem neveikli pastiepa savu spieķi.
“Atvainojiet, kungs. Mēs… nezinājām.”
Valters mierīgi uz viņu paskatījās.
“Jūs nejautājāt.”
“Es domāju, ka ir pienācis laiks atvainoties kundzei un aiziet,” piebilda sirmbārdainais veterāns.
Viņi atvainojās, kaut ko nomurmināja un, nokāruši galvas, izslīdēja no kafejnīcas.
Durvis aizcirtās, un istabu atkal piepildīja gaisma, smiekli un kafijas aromāts.
“Valter Deivis, tu mani gandrīz padarīji traku,” Megija noelsās.
“Tikai vēl viens svētdienas rīts, Megija,” viņš atbildēja, smaidot.
“Dzelzs vanagi” palika pusdienās. Viņi smējās, atcerējās pagātni, un Megija pasniedza bezmaksas smalkmaizītes.
Pirms došanās prom viens no jaunajiem vīriešiem teica:
“Kungs, jūs būtu varējis iztikt arī bez mums, vai ne?”
Valters iesmējās.
“Varbūt agrāk. Bet šodien es priecājos, ka jauna paaudze tur debesis virs mūsu galvām.”
Kad motocikli atkal rūca pa ielām, Megija papurināja galvu.
“Kurš gan būtu domājis, ka šis klusais vecais vīrs reiz komandēja eskadriļu?”
Valters pabeidza savu kafiju, nolika krūzi un, kad viņam jautāja, ko viņš teica pa telefonu, viņš tikai piemiedza ar aci.
“Es tikko teicu, ka ir laiks brokastīm.”