Harolds pēc piecdesmit pieciem gadiem atgriezās pie bērnības ezera soliņa un tur atrada trīs noslēpumainas kastes, ko bija atstājuši viņa atsvešinātie vidusskolas draugi Tomijs, Rejs un Niks. Uz laika zoba saēstā koka bija iegravēti viņu senie iniciāļi — H.T.R.N. —, atgādinot par solījumu, ko viņi bija devuši, 1970. gadā absolvējot skolu, pirms dzīve katru no viņiem aizveda uz citu pasaules malu. Atverot kastes, Haralds atrada personīgas piemiņas lietas, piemēram, vecu mākslīgo makšķerēšanas ēsmu un kompasu, kā arī sirdi plosošas vēstules, kas atklāja, ka draugi bija noticējuši — Harolds viņus esot pametis un ignorējis viņu vēstules, kas tika rakstītas gadu desmitiem.
Sāpīgākais bija uzzināt, ka Tomijs un Rejs jau bija miruši, bet viņu bērni bija apņēmušies piepildīt tēvu pēdējās vēlēšanās un nogādāt kastes Haraldam. Tomēr, kad Harolds sava mirušā tēva pagrabā atrada aizslēgtu atvilktni, kurā bija paslēpta gadu desmitiem ilgi neizsūtīta un neatvērta pasta korespondence — tostarp paša Harolda vēstules, kuras viņa kontrolējošais tēvs bija apzināti pārtvēris, lai dēlu turētu sev blakus —, beidzot atklājās traģiskā patiesība par viņu piecdesmit piecus gadus ilgo šķiršanos.
Apņēmies vairs nezaudēt ne mirkli no atlikušā laika, Harolds devās uz Portugāli, lai atkal satiktu Niku, kurš nu jau bija kļuvis vecs un trausls. Viņu emocionālā tikšanās piepildīja pusgadsimtu ilgo tukšumu, kamēr abi dalījās patiesībā par pārtvertajām vēstulēm un sēroja par draugiem, kurus bija zaudējuši. Viņu saruna pierādīja, ka patiesā draudzības saikne bija izturējusi laika pārbaudījumu, neraugoties uz visiem meliem.
Pēc mēneša Tomija un Reja bērni kopā ar Haroldu un Niku atkal satikās, lai savāktu kopā daļu no viņu kopīgās pagātnes. Viņi apņēma Nika gultu ar sarkano mākslīgo ēsmu, kompasu, izgrebto zivi un sākotnējo kabatas nazīti. Visbeidzot Harolds aiznesa nazīti atpakaļ pie ezera, ar pirkstu pārvelkot pāri uz soliņa izbalējušajiem iniciāļiem un beidzot rodot mieru, apzinoties, ka viņa draugi viņu nekad nebija aizmirsuši.