Trīs gadus pēc tam, kad viņa tēvs Deivids bija miris pēc ilgstošas slimības, divpadsmitgadīgais Keilebs uz savas skolas Tēva dienas pasākumu atnesa tēva veco akustisko koka ģitāru. Uzstājoties uz skatuves, viņš spēlēja dziesmu, ko tēvs reiz bija viņam iemācījis, kad sporta zālē ienāca divi uniformās tērpti policisti — policists Markuss un policists Alvaress — un uzreiz atpazina melodiju. Pēc uzstāšanās policisti satika Keilebu un viņa māti Dženiferu ārpus sporta zāles, lai pastāstītu, ka pazinuši Deividu no viņa brīvprātīgā darba vietējā jauniešu centrā.
Policists Markuss savā mobilajā tālrunī parādīja Keilebam digitālu fotogrāfiju, kurā Deivids bija redzams spēlējam akustisko ģitāru jauniešu centrā digitālās drošības nodarbības laikā. Policisti uzaicināja Dženiferu un Keilebu apmeklēt šo centru, kur Deivids regulāri bija mācījis jauniešiem, kā droši izmantot internetu, pielāgot privātuma iestatījumus un ievērot uzvedības noteikumus tiešsaistē.
Nākamajā sestdienā Keilebs un Dženifera ieradās jauniešu centrā, kur bija sapulcējušies aptuveni divdesmit darbinieki un bijušie nodarbību dalībnieki, lai dalītos atmiņās par Deivida sniegto tehnisko palīdzību un viņa ieguldījumu interneta drošības veicināšanā. Centra pārstāvji parādīja akustisko ģitāru, ko Deivids bija izmantojis nodarbībās, un izskaidroja, kā mūzika tika iekļauta viņa vadītajās apmācību programmās.
Pēc šī apmeklējuma Keilebs pamazām atkal sāka piedalīties sabiedriskajās aktivitātēs, atjaunoja saikni ar skolasbiedriem un sāka aicināt draugus ciemos. Pēc vairākiem mēnešiem viņš atgriezās jauniešu centrā, lai plānotā kopienas ziedojumu vākšanas pasākumā uz skatuves ar akustisko ģitāru nospēlētu tēva iemācīto dziesmu.
Vakara svinīgajā labdarības pasākumā Keilebs savu muzikālo priekšnesumu nospēlēja bez pārtraukumiem un pēc pasākuma beigām rūpīgi ievietoja akustisko ģitāru atpakaļ tās futrālī.