Mollijas Vaitas brauciens autobusā ieguva negaidītu pavērsienu, kad it kā nesakopts bezpajumtnieks Toms piedāvāja viņai palīdzību iekāpšanā. Sākotnējā pateicība ātri pārvērtās nepatikā, jo viņa atturējās no viņa izskata. Mollijai nezinot, Toma dzīvi satricināja viņa sievas Valērijas letālā slimība un nāve, kas noveda pie viņu uzkrājumu, mājas un Toma darba kā aprūpētāja zaudējuma. Viņa vienīgais mierinājums bija meita Deizija, kuru galu galā ņēma aprūpē, atstājot Tomu tikai ar naudu autobusam, lai viņu apciemotu. Aizdomīgs savās atmiņās, Toms tika atmodināts realitātē ar divu piedzērušos pusaudžu izsmieklu, kas vajāja Molliju.

Piedzērušās jaunieši pieprasīja, lai Mollija samaksā par divām sēdvietām viņas ķermeņa izmēra dēļ un uzstāja, lai viņa pārvietojas, lai viņi varētu tās aizņemt. Mollija drosmīgi stājās pretī, bet situācija eskalējās, kad viens no pusaudžiem mēģināja viņu aizskart, smaržojot pēc alkohola. Tieši brīdī, kad situācija draudēja kļūt vardarbīga, Toms, bezpajumtnieks, kuru Mollija sākotnēji bija noraidījusi, nostājās priekšā. Viņa uzvedība bija mainījusies; viņš stāvēja taisni un viņa balss skanēja ar autoritāti, mierīgi, bet stingri pavēlot jauniešiem izkāpt no autobusa. Bailes aiztecēja viņu sejās, un viņi ātri pazuda nākamajā pieturā.

Pēc konfrontācijas Toms maigi vaicāja, kā Mollijai klājas, un piedāvāja viņu pavadīt līdz mājām. Dziļi aizkustināta par viņa negaidīto drosmes aktu, Mollija ar pateicību piekrita, un, sasniedzot savu dzīvokli, aicināja viņu ienākt uz dzērienu. Ābolu pīrāga un kafijas laikā Toms dalījās ar savu sirdi plosošo stāstu, kuru Mollija klausījās ar pieaugošu līdzjūtību. Atzīstot viņa spēku un apņēmību, Mollija veica zvanu un ar triumfālu smaidu piedāvāja Tomam darbu sava dēla fermā valsts ziemeļos, kur viņa labā roka nesen bija aizgājusi no darba.

Neskatoties uz Toma pieredzes trūkumu lauksaimniecībā, Mollija viņu pārliecināja, ka viņš spēs iemācīties, uzsverot jauna sākuma iespēju un iespēju atkal satikt savu meitu. Darbs ietvēra mājiņu, labu algu un pabalstus, zīmējot cerīgu nākotnes ainu Toma dzīvē. Tā kā Mollija prognozēja, Toms pierādīja sevi kā čaklu un spējīgu lauksaimnieku. Sešus mēnešus vēlāk viņa dzīvē iestājās priecīgs pavērsiens, kad Bērnu dienests atgrieza Deiziju viņa aprūpē, ļaujot viņiem beidzot sākt no jauna.

Šis satikšanās brīdis autobusā kalpoja kā skarbs atgādinājums nepieņemt spriedumus par cilvēkiem pēc viņu izskata. Mollijas sākotnējā aizspriedumu dēļ viņa neredzēja Toma iekšējo laipnību un spēku, kas tika atklāts tikai tad, kad viņš nesavtīgi iejaucās, lai viņu aizsargātu. Savukārt Mollijas līdzjūtīgā reakcija uz Toma ciešanām piedāvāja viņam glābšanas riņķi, parādot empātijas spēku un negaidītas saiknes, kas var rasties starp cilvēkiem no pilnīgi atšķirīgām dzīves situācijām, galu galā novedot pie tēva un meitas atkalapvienošanās un jauna sākuma.