Pēc tikšanās ar Mereditu slimnīcas kafejnīcā vecmāmiņa uzzināja, ka Ričards gadiem ilgi glabājis dzimtas gredzenu uz sava naktsskapīša. Kad Klēra neilgi pirms liktenīgās autoavārijas bija ieradusies viņu apciemot kopā ar vīru, Ričards bija atteicies pat atvērt durvis. Vecmāmiņa devās uz Svētā Lūkas slimnīcas 412. istabu, lai stātos viņam pretī. Viņa atklāti lika Ričardam atbildēt par postošajiem lēmumiem, ko viņš bija pieņēmis pagātnē, un atteicās ļaut viņam tuvoties Ellijai, līdz viņš atzīs dziļo nožēlu par to, ka savulaik novērsies no paša meitas.
Kad Ričards apliecināja savu nožēlu, viņš lūdza iespēju satikt mazmeitu, un vecmāmiņa noorganizēja viņu tikšanos nākamajā dienā slimnīcā. Apciemojuma laikā Ričards pasniedza Ellijai samta maisiņu ar viņas mūžībā aizgājušās mātes gredzenu, bet vecmāmiņai iedeva brūnu aploksni, kurā atradās juridiskie dokumenti par trasta fondu, ko viņš bija izveidojis Ellijas turpmākajai izglītībai.
Ģimene vienojās turpmāk satikties katru svētdienu, lai Ellija varētu pamazām satuvināties ar no jauna atrastajiem radiniekiem un savu vectēvu.
Ellija rūpīgi glabāja lādīti ar dzimtas gredzenu savā istabā un regulāri pavadīja laiku kopā ar jauniepazītajiem ģimenes locekļiem.