Daniels iepazīstināja ar sevi kā Tomasa mazdēlu un paskaidroja, ka Tomass ir dzīvs, dzīvo vien četrdesmit minūšu brauciena attālumā un vēlas viņu satikt. Viņš pastāstīja, ka Tomass 1973. gadā tika atbrīvots no karagūsta, apprecēja medmāsu vārdā Mārgareta un izveidoja ģimeni, saviem tuviniekiem apgalvojot, ka pēc kara viņš un Eleonora vienkārši bija zaudējuši kontaktu.
Daniels aizveda Eleonoru uz dzīvojamo māju, pie kuras bija piestiprināta koka plāksnīte ar uzrakstu “VECTĒVA MĀJAS”, kur astoņdesmit gadus vecais Tomass sēdēja pie loga ar segu pār ceļgaliem. Sarunas laikā Tomass atzinās, ka 1973. gadā bija atgriezies mājās, taču nolēmis ar Eleonoru nesazināties. Viņš bija melojis saviem vecākiem, apgalvojot, ka Eleonora ir saņēmusi ziņu par viņa likteni un pati lūgusi ar viņu vairs nesazināties.
Kad mājā ieradās arī citi ģimenes locekļi, tostarp Tomasa meita Rebeka un dēls Pīters, Eleonora atklāja, ka Tomass bija apzināti noklusējis savu atgriešanos 1973. gadā, ļaujot viņai piecdesmit piecus gadus dzīvot pārliecībā, ka viņš joprojām ir bezvēsts pazudis. Tomass apstiprināja ģimenei visus šos faktus un paskaidroja, ka šādu lēmumu bija pieņēmis, jo vēlējies palikt kopā ar savu jauno ģimeni.
Pēc šīs tikšanās Daniels aizveda Eleonoru tieši uz piemiņas vietu, kur viņa nolika savu balto rozi pie akmens pieminekļa pamatnes un pēc tam atkal ielika fotogrāfiju rokassomiņā. Tad viņa devās prom, lai satiktos vakariņās ar māsu Rūtu un kopīgi izplānotu izbraucienu uz pludmali.