Mani sauc Donna, un 73 gadu vecumā es nonācu pie klusuma, kādu nekad nebiju pieredzējusi. Pēc gandrīz piecdesmit gadiem ilgas laulības mans vīrs Džozefs aizgāja mūžībā, atstājot mani mājā, kas šķita nepanesami tukša. Mani bērni, kas kādreiz bija manas dzīves centrs, bija attālinājušies, sajutuši kaunu par klaiņojošajiem dzīvniekiem, ko biju uzņēmusies. Es mēģināju aizpildīt tukšumu ar hobijiem un brīvprātīgo darbu, bet bēdas turējās pie manis kā smags un neatlaidīgs lādiņš.

Vienā svētdienas rītā baznīcā es dzirdēju divas brīvprātīgās čukstam par jaundzimušu meitenīti ar Dauna sindromu, kuru bija pametuši patversmē. Viņu raksturoja kā “pārāk daudz rūpju,” un šie vārdi man iegrieza sirdi. Jau tajā pašā pēcpusdienā es devos uz patversmi un satiku viņu. Skatoties viņas ziņkārīgajās acīs, es sociālajai darbiniecei bez vilcināšanās teicu: “Es viņu ņemšu.” Neskatoties uz iebildumiem gan no darbinieces, gan manas ģimenes puses, es paliku stingra. Es nosaucu viņu par Klaru, un ar šo lēmumu mājās atgriezās gaisma.

Ne visi dalījās manā priekā. Mani kaimiņi čukstēja, un mans dēls Kevins uzliesmoja dusmās, apsūdzot mani ģimenes pazemojumā. Es cieši apskāvu Klaru un mierīgi viņam teicu: “Tad tev nav tiesību saukt sevi par ģimeni,” un aizslēdzu durvis aiz viņa. Nedēļu vēlāk mana klusa māja tika satricināta vēlreiz — šoreiz ar vienpadsmit melnu Rolls-Royce automašīnu kolonu. Juristi atklāja, ka Klara nav vienkārši pamests bērns, bet vienīgā mantiniece saviem mirušajiem vecākiem piederošajam bagātībai. Viņi piedāvāja pili, personālu un dzīvi privilēģijās, bet es zināju, ka samta būros viņa nevarētu saņemt bērnību, kādu viņa patiesi pelnījusi.

Es teicu, lai viņi pārdod visu — pili, automašīnas, greznības. Ar šo naudu es izveidoju Klaras fondu, kas veltīts bērnu ar Dauna sindromu atbalstam caur terapiju, izglītību un stipendijām. Es arī piepildīju savu sapni, radot patversmi visiem nevēlamiem dzīvniekiem. Klara uzauga mīlestības, mērķa un prieka atmosfērā, nevis bagātības dēļ, bet piederības sajūtas caurvīta. Viņa pārsniedza visas gaidas — izcēlās skolā, veidoja draudzības un kļuva par pārliecinātu jaunu sievieti.

24 gadu vecumā Klara sāka strādāt patversmē, kur satika Evanu, laipnu jaunu vīrieti, kuram arī bija Dauna sindroms. Viņu mīlestība auga dabiski, un drīz viņi salaulājās patversmes dārzā. Skatoties, kā viņi maina solījumus, es jutos mierā. Mani bērni varbūt bija novērsušies, bet Klara man dāvāja mīlestības un dzīves jēgas mantojumu, kas ir vērtīgāks par jebkuru naudu. Izvēloties viņu, es izglābu ne tikai vienu dzīvību, bet neskaitāmas citas, ko skāris fonds. Un beigās es atklāju, ka mīlestība — beznosacījumu un bezbailīga — ir pati patiesākā mantojuma vērtība.