Dzirdrainais rīta gaiss nekādi neatturēja Martu, kad viņa devās savā ierastajā pastaigā gar mierīgo, miglas klāto ezera malu. Mieru pēkšņi izjauca vājš, apslāpēts kliedziens, kas atbalsojās no niedrēm. Steidzoties skaņas virzienā, gados vecā sieviete pamanīja nobružātu ādas koferi, kas atradās mitrajā zālē. Ar trīcošām rokām viņa to atvilka, tikai lai ievilktu elpu, ieskatoties iekšā. Starp novalkātu segu pušķi bija jaundzimušais, drebošs, bet brīnumainā kārtā dzīvs, sniedzot savas mazās rociņas pret debesīm. Marta nekavējoties paņēma zīdaini rokās, cieši aptinot to pret savu mēteli, lai pasargātu no dzēlīgā vēja.
Kamēr viņa izmisīgi meklēja palīdzību, pa taku skrēja jaunāka sieviete vārdā Klāra, viņas seja bija bāla no izsīkuma un panikas. Klāra stundām ilgi bija meklējusi apkārtni pēc tam, kad bija dzirdējusi baumas par dīvainiem traucējumiem pie ūdens. Ieraudzījusi Martu turam saišķi, Klāra metās uz priekšu, viņas acis metās uz mazuli. Bet, kad viņa pastiepās, lai pieskartos zīdaiņa mazajai rociņai, viņas skatiens apstājās pie smalkas sudraba rokassprādzes ar izteiktu sirds formas piekariņu, kas bija piestiprināts ap mazuļa plaukstas locītavu. Klārai aizrāvās elpa, un viņa absolūtās šausmās paklupa atpakaļ. Tā bija tieši tā pati rokassprādze, ko viņa pirms gadiem bija uzlikusi savai meitai, tieši pirms slimnīcas personāls traģiski pasludināja bērna nāvi.
Uz brīdi pasaule šķita sastingusi, kamēr Klāra skatījās uz sudraba piekariņu, sāpīgu atmiņu plūdiem pēkšņi atgriežoties. Bēdas, kas viņu bija pārņēmušas gadiem ilgi, pēkšņi pārvērtās reibinošā apjukumā. Marta, sajūtot jaunākās sievietes dziļās ciešanas, maigi pavadīja Klāru, lai apsēstos uz tuvējā soliņa, joprojām turot mazuli drošībā un siltumā. Kamēr Klāra raudāja, kliedzot, ka tas nav iespējams, Marta sāka rūpīgi pārmeklēt kofera iekšpusi, meklējot jebkādas norādes, kas varētu izskaidrot, kā bērns tur nonācis.
Dziļi zem flaneļa segu slāņiem Martas pirksti pieskārās kaut kam stīvam. Viņa to izvilka, atklājot nolietotu slimnīcas bērnu istabas fotogrāfiju no iepriekšējiem gadiem. Klāra palūkojās pāri Martas plecam, viņas sirds dauzījās, kad viņa atpazina savu rokrakstu fotogrāfijas aizmugurē. Taču zem viņas vecā rokraksta kāds cits bija uzrakstījis šausminošu, svaigu vēstījumu ar treknu melnu tinti: “Viņa nekad nenomira.” Klāra skatījās uz vārdiem pilnīgā šokā, visa viņas pagātne apgriezās kājām gaisā, kad viņa saprata postošos melus, ko bija piedzīvojusi.
Šausminošā patiesība ātri vien nostājās savās vietās, kad abas sievietes no zīmītes atkal paskatījās uz skaisto meitenīti. Zīdainis Martas rokās nebija svešinieks, bet gan Klāras bioloģiskā meita, kuru slēpa rūgts ģimenes sāncensis, kurš pirms gadiem bija sarīkojis traģēdiju un galu galā bija pametis bērnu vainas apziņas dēļ. Pagātnes sāpes acumirklī izgaisa, un to vietā nāca milzīga atvieglojuma sajūta un spēcīga mātes mīlestība. Klāra pirmo reizi paņēma meitu savās rokās, tīra prieka asarām plūstot pār viņas vaigiem. Martai atbalstot blakus, Klāra skatījās uz kluso ezeru, zinot, ka murgs beidzot ir beidzies un ka viņa beidzot var vest savu mazuli mājās.