Ebijai un viņas vīram Bredam bija sirsnīgas, bet saspīlētas attiecības ar Breda māti Džīnu, kura, pēc Ebijas domām, bija ļoti kontrolējoša, slēpjoties aiz maskas, ka ir “ideāla vecmāmiņa”. Neskatoties uz Ebijas bažām, Breds bieži vien noraidīja Džīnas uzvedību kā vienkārši “vecmodīgu”. Saspīlējums saasinājās, kad Džīna piedāvāja abus mazos bērnus, Lūkasu (8) un Sofiju (6), paņemt līdzi uz veselu nedēļu brīvdienu laikā, solot “viņus lutināt” un dot Ebijai un Bredam tik ļoti nepieciešamo atpūtu. Ebija vilcinoties piekrita un dāsni pasniedza Džīnai 1000 dolāru izdevumiem, nodrošinot, ka viņai nebūs “jāizmanto savi ietaupījumi” bērnu ēdienam vai aktivitātēm.
Nedēļa Ebijai šķita negaidīti gara, jo viņa ar nepacietību gaidīja, kad varēs paņemt savus bērnus. Tomēr, ierodoties Džīnas mājā, viņu uzreiz sagaidīja satraucoša atmosfēra. Džīnas uzvedība bija pārāk nosvērta un pārāk dzīvespriecīga, un mājā bija baisi kluss, bez ierastajām bērnu rotaļu skaņām. Kad Ebija jautāja pēc bērniem, Džīna nervozi un noraidoši attaisnojās, ka viņi ir “šodien aizņemti” ar “daudz darba”. Ebijas mātes instinkti uzliesmoja, un viņa pieprasīja zināt viņu atrašanās vietu, taču viņai pateica, ka viņi ir pagalmā “palīdz dārzā”.
Ieejot pagalmā, Ebiju pārņēma baiļu vilnis. Viņa atrada Lūkasu un Sofiju notraipītus ar netīrumiem, ģērbtus novalkātās, nepazīstamās drēbēs, izskatoties pilnīgi nogurušus un atvieglotus. Bērni asarām acīs apstiprināja, ka Džīna bija piespiedusi viņus “visu dienu rakt”, solot braucienu uz parku, kas nekad nepiepildījās. Ebija, dusmās trīcot, konfrontēja Džīnu, apsūdzot viņu bērnu pārvēršanā par strādniekiem, nevis lutināšanā, kā solīts. Džīna aizstāvējās un noraidīja Ebijas bažas, apgalvojot, ka bērniem ir jāiemācās “atbildība un disciplīna”, jo Ebija “audzina viņus lutināt”.
Cenšoties savaldīt dusmas, Ebija jautāja Džīnai par 1000 dolāriem skaidrā naudā, ko viņa viņai bija iedevusi bērnu izdevumiem. Džīna stostījās, atzīstot, ka nav izmantojusi naudu bērniem, apgalvojot, ka viņiem nevajadzēja visu to pārtiku. Tad atklājās satriecošā patiesība: Džīnai bija grūtības ar rēķiniem un viņa saskatīja iespēju ietaupīt naudu, ļaujot bērniem veikt bezmaksas dārza darbus. Saprotot, ka ar viņu ir manipulēts un viņas bērni izmantoti kā “bezmaksas darbaspēks”, Ebija juta dziļu nodevības sajūtu. Viņa saprata, ka Džīnas rīcību vadīja izmisīga vajadzība pēc kontroles un vēlme pierādīt savu “sagrozīto izpratni par labo un nepareizo”.
Ebija nekavējoties satvēra Sofiju un paņēma Lūkasa roku, paziņojot, ka viņi aiziet un ka viņas bērni ir pelnījuši būt bērni, nevis strādnieki. Aizejot, Džīna, kaunā un izmisumā, aizbildinājās, ka tā bija tikai “kļūda”. Ebija stingri pārtrauca viņu, sakot: “Šī bija izvēle – izvēle, ko tu izdarīji, nedomājot par to, kas viņiem vajadzīgs. Es tev uzticējos. Un tu salauzi šo uzticību.” Automašīnā Lūkass maigi jautāja, vai viņi kādreiz atgriezīsies, uz ko Ebija atbildēja: “Nē, draugs. Ne kamēr vecmāmiņa neiemācīsies izturēties pret tevi tā, kā tu esi pelnījis.” Šis brīdis novilka stingru robežu, atzīstot, ka dziļākā uzticības saikne ar Žanu ir neatgriezeniski pārrauta.