Personas vēlamā vārda un vietniekvārdu lietošana ir pamata cieņas izpausme, tomēr sabiedrības normas attiecībā uz dzimumu bieži vien var novest pie dzimuma maiņas, īpaši medicīnas vidē. Šī bija dziļi personiska problēma Benetam Kasparam-Viljamsam, 37 gadus vecam transpersonai, kurš 2020. gada oktobrī ar ķeizargrieziena palīdzību dzemdēja savu dēlu Hadsonu. Neskatoties uz to, ka Kaspars-Viljamss skaidri identificējās kā vīrietis un lietoja vietniekvārdus “viņš/viņam”, slimnīcas personāls viņu atkārtoti sauca par “māti”, radot emocionālas ciešanas jau tā neaizsargātā laikā.

Kaspars-Viljamss sāka savu dzimuma maiņu 2014. gadā pēc tam, kad 2011. gadā saprata, ka ir transpersona. Lai gan viņam tika veikta augšējās ķermeņa daļas operācija, viņš izvēlējās neveikt apakšējo ķermeņa daļu operāciju, kas ļāva viņam iznēsāt bērnu. Lai gan lēmums par bērna ieņemšanu viņam sagādāja lielu prieku, pastāvīgā dzimuma maiņa visas grūtniecības un dzemdību laikā padarīja šo pieredzi sarežģītāku. Pat ar vīriešu dzimuma atzīmēm medicīnas veidlapās medicīnas speciālistu noklusējuma pieņēmumi joprojām balstījās uz tradicionālajiem uzskatiem, ka dzemdē tikai sievietes.

Kopš kļūšanas par vecāku Kaspars-Viljamss ir atklāti izteicies par nepieciešamību atdalīt dzemdības no dzimumidentitātes. Viņš uzsver, ka ne visas, kas dzemdē, ir sievietes, un ne visas sievietes var vai izvēlas dzemdēt. Viņš paskaidroja, ka viņa disforija grūtniecības laikā radusies tikai tāpēc, ka viņu apzīmēja kā “māti”, lomu, ar kuru viņš nekad nav identificējies. Kasparam-Viljamsam izvēle palikt stāvoklī kļuva jēgpilna tikai tad, kad viņš spēja garīgi atdalīt fizisko dzemdību aktu no sabiedrības gaidām par sievišķību.

Viņa stāsts atspoguļo Fredija Makonela, vēl viena transpersonas vīrieša, kurš dzemdēja 2019. gadā un vēlāk tika demonstrēts dokumentālajā filmā, pieredzi. Makonels, kurš kopš bērnības cīnījās ar dzimuma disforiju, teica, ka dzimuma maiņa ļāva viņam patiesi baudīt dzīvi. Kad viņš nolēma laist pasaulē bērnu, lai saglabātu bioloģisko saikni, viņš uz šo lēmumu raudzījās pragmatiski, sakot, ka izmantoja sava ķermeņa spējas, lai sasniegtu mērķi. Atšķirībā no Kaspara-Viljamsa, Makonels teica, ka viņa slimnīcas personāls bija pieņemošs un cieņpilns, padarot viņa dzemdību pieredzi spēcīgu un apliecinošu.

Gan Kaspars-Viljamss, gan Makkonels tagad lepni audzina savus bērnus kā tēvi. Kaspars-Viljamss pilnībā uzņemas savu lomu, sakot: “Nekas neliecina spēcīgāk par iespēju teikt, ka esmu tētis, kurš radīja savu bērnu.” Viņš ar nepacietību gaida dienu, kad Hadsons sapratīs, ka viņa tēvs viņu iznēsāja, palīdzot normalizēt mūsdienu ģimeņu daudzveidīgo realitāti. Viņu stāsti apstrīd dziļi iesakņojušās dzimumu normas un paver ceļu iekļaujošākām perspektīvām par vecāku lomu.