Jau trešo dienu pēc kārtas lija lietus. Pelēkās debesis zemu karājās virs mazpilsētas jumtiem, kur cilvēki bija pieraduši pie mērenas dzīves, kafijas smaržas no stūra maiznīcas un sarunām par laikapstākļiem.

Pilsētas slimnīcā viss bija kluss: pret logiem dauzījās ūdens lāses, gaiteņos valdīja klusums, un medmāsas savos posteņos klusi sarunājās.

Ap pusnakti dežūrējošā medmāsa Marta izgāja uz aizmugurējās lieveņa, lai izmestu atkritumus. Vējš pūta viņai sejā, un lietus acumirklī samērcēja viņas halātu. Viņa jau grasījās atgriezties, kad dzirdēja — nevis riešanu, nevis gaudošanu, bet gan izmisīgu, apslāpētu vaidu.

Marta apstājās.

Suns lēnām gāja aiz stūra, cauri lietus aizkaram, viņas virzienā. Liels, novājējis vācu aitu suns, aplipis dubļiem un trīcošs no izsīkuma.

Mutē tas nesa grozu.

Iekšā — saišķi.

Marta sastinga. Tad viņa metās uz priekšu.

“Ak, Dievs…” viņa nočukstēja. “Tas ir mazulis…”

Suns apstājās dažus soļus tālāk, nolika grozu un apgūlās tieši uz slapjā asfalta. Viņas elpošana bija aizsmakusi, bet acis dzīvas.

Viņa negāja prom, kamēr Marta nepacēla mazuli.

Puisītis. Ne vairāk kā mēnesi vecs. Viņš gulēja, dūres piespiestas pie krūtīm. Silta sega, tīra seja, bērnu ziepju smarža.
Ap kaklu viņam bija zīmīte, rakstīta ar trīcošu roku:

“Lūdzu, glābiet viņu. Viņu sauc Lūkass. Es nevaru…”

Marta steidzās iekšā, kliedzot, lai sagatavo istabu. Mazulis tika sasildīts un pārbaudīts. Un suns – slapjš un drebošs – tika ienests viņam pakaļ.

Pēc pusstundas ieradās veterinārārsts no vietējās klīnikas. Viņš viņu apskatīja un klusi teica: “Viņa ir izsmelta, dehidrējusies… un viņai ir sena ķepas trauma. Tam noteikti bija nepieciešams ilgs laiks, lai sadzītu.”

Tā slimnīcā parādījās vācu aitu suns Aida, atvedot mazuli mājās, it kā zinātu, ka tā ir viņa vienīgā iespēja.

Ida negāja prom.

Viņa sēdēja pie bērnu palātas durvīm, nekad nenovēršot acis no istabas, kurā gulēja Lūkass. Ja kāds pienāca pārāk tuvu, viņa pacēla galvu un kļuva piesardzīga. Bet, tiklīdz bērns sāka raudāt, viņa nekavējoties piecēlās, devās pie durvīm un klausījās.

Māsas, kuras sākotnēji bija stingri aizliegušas dzīvnieku, drīz vien padevās.

“Lai tā būtu,” teica Marta. “Viņam ar viņu ir ērtāk.”

Un tā Ida kļuva par palātas daļu. Naktī viņa gulēja pie gultiņas, purniņu atbalstot uz malas. Lūkass sniedzās viņai pretī ar rokām un smējās, kad viņa laizīja viņa pirkstus.

“Viņa ir viņa māte,” čukstēja viena no māsām.
“Varbūt viņa ir,” atbildēja Marta. “Tikai savā veidā.”

Nedēļu vēlāk žurnāliste Klāra rakstīja par viņu: “Varoņsuns piegādā mazuli lietū.”
Stāsts izplatījās ziņās. Cilvēki nesa bērnu drēbes, pārtiku, segas. Bet Aida negribēja doties prom — kamēr nebija klāt Lūkass.

Tieši tad policija identificēja māti.

Sofija. Vientuļa sieviete no priekšpilsētas. Viņas māja bija veca un maza, un pēc kājas lūzuma viņa gulēja uz kruķiem. Viņa strādāja par apkopēju, dzīvoja klusi un gandrīz nevienu nepazina.

Viņa slēpa savu grūtniecību un dzemdēja mājās, viena. Mēnesi viņa mocījās, līdz saprata, ka netiek galā.

Un tad viņa atcerējās Aidu, suni, kuru reiz bija adoptējusi.

Tajā naktī viņa uzrakstīja zīmīti, noskūpstīja savu dēlu un čukstēja sunim:
“Aizved viņu tur, kur viņš var saņemt palīdzību… lūdzu.”

Aida paskatījās uz savu saimnieku, tad uz savu dēlu un devās ceļā.
Caur lietu, pa šoseju, caur mežu. Stundām ilgi, neapstājoties.

Kad Sofija ieradās slimnīcā, viņa drebēja. Viņa baidījās, ka tiks tiesāta un ka viņas bērns tiks atņemts uz visiem laikiem.

Bet Marta viņu vienkārši apskāva:
“Tu viņu nepameti. Tu viņu izglābi — savā veidā.”

Ida piecēlās, ieraudzīja Sofiju un klusi luncināja asti. It kā sakot: “Es visu izdarīju.”

Pagāja mēnesis.
Sofija saņēma palīdzību un atjaunoja māju. Ida palika pie viņas. Un arī Lūkass.

Tagad mājā smaržoja pēc maizes un bērnu krējuma. Stūrī stāvēja bērnu gultiņa, netālu — bērnu gultiņa.

Katru rītu Ida piegāja pie Sofijas un nolika galvu viņai klēpī.
“Tu neesi viena,” teica viņas acis.

Un naktī, ja Lūkass pamodās raudādams, Ida apgūlās viņam blakus un klusi gaudoja, it kā dziedot šūpuļdziesmu. Un bērns aizmiga.

Gadu vēlāk pilsētas parkā tika atklāts piemineklis:

Vācu aitu suns ar mazuli grozā. Plāksnē bija rakstīts:

“Mīlestība nepazīst robežas — nav formu, nav vārdu, nav baiļu.”

Kad Lūkasam bija trīs gadi, viņš pirmo reizi teica:
“Ida ir mana māte.”

Sofija viņu nelaboja.
Jo viņa zināja, ka tā ir taisnība, savā ziņā.

Ida bija izglābusi vairāk nekā tikai bērnu. Viņa bija izglābusi cilvēku – no izmisuma, no vientulības, no domas, ka mīlestības vairs nekad nebūs.

Un kaut kur tajā lietainajā naktī, kad viss sākās, pasaule patiesi mainījās.

Klusi.
Bez grandioziem vārdiem.
Tikai viens suns, kas nolēma glābt dzīvību.