Fjodors tajā rītā bija iespītējies notīrīt sausos zarus, ko vētra bija uzsviedusi uz jumta. Viņš, kā parasti, ignorēja sievas Zinaīdas brīdinājumus: “Pagaidi līdz nedēļas nogalei, palūgsim kaimiņam kārtīgas kāpnes.” Viņš atstutēja vecās, ieplaisājušās un ļodzīgās koka kāpnes pret dubļaino zemi. Vecais vīrs, kurš palīdzību uzskatīja par vājumu, kurnēdams sāka rāpties augšup; viņa vienīgā vēlme bija apklusināt to kaitinošo skrāpēšanās skaņu.
Mājas īgnas, bet gudrais zirgs Bujāns klusām vēroja notiekošo. Bujānam bija dīvains ieradums: ikreiz, kad viņš redzēja kādu paceļamies virs zemes, viņš kļuva nemierīgs un sāka riņķot apkārt. Kamēr Fjodors mēģināja sniegties uz augšu, Bujāns pienāca klāt un ar purnu iebikstīja viņam kājā. Vecais vīrs uzkliedza: “Vācies prom, tu, muļķa lops!” un mēģināja zirgu aizdzīt, taču Bujāns kā pēdējo glābiņu iecirta zobus Fjodora biksēs un no visa spēka rāva uz leju.
Zinaīda sēdēja uz sava soliņa dārzā un caur smiekliem vēroja vīra bezpalīdzīgo karāšanos pie kāpnēm. Fjodors vienlaikus mēģināja atbrīvot bikses un kliedza: “Nezviedz, bet palīdzi!” Pat kaimiņi bija sapulcējušies aiz žoga, lai noskatītos šo komisko skatu. Bujāns, it kā būtu zvērējis pasargāt saimnieku no lielas kļūdas, atspieda kājas pret zemi un turpināja vilkt.
Tieši tajā brīdī, kad Fjodors niknumā sāka kāpt lejā pa pakāpieniem, skaidrās, zilās debesīs pēkšņi uzšķīla apžilbinoša gaisma. Pilnīgi negaidīts, milzīgs zibens spēriens trāpīja tieši jumta malā — tajā punktā, kur vēl pirms sekundēm būtu bijušas Fjodora rokas. Atskanēja krakšķis, gaisā uzšāvās dzirksteles un apkārtni piepildīja asa deguma smaka. Smiekli dārzā vienā mirklī pārvērtās dziļā, stindzinošā klusumā.
Šausmu pārņemts, Fjodors ar nobālušu seju skatījās vispirms uz sašķaidīto jumtu, tad uz savu zirgu, kurš joprojām smagi elpoja caur nāsīm. Bujāns lūkojās tieši saimnieka acīs, it kā būtu jutis briesmas jau no paša sākuma. Tajā vakarā Fjodors saskaldīja vecās kāpnes un aizsvieda tās prom. Viņš tajā dienā uz savas ādas bija iemācījies, ka reizēm dzīvnieka instinkti ir daudz glābjošāki par cilvēka spītību.