75 gadu vecumā vēža pārvarējusī Džeina Seinere piedzīvoja dzīvi mainošu dāsnuma aktu no sava saimnieka Džona Pereta. Gadiem ilgi viņa dzīvoja ar pastāvīgām bažām par to, ka nevarēs atļauties īri vai zaudēs savu dzīvokli, un bailes, ko vēl vairāk pastiprināja viņas trauslā veselība. Viņa arī zināja, ka Perets reiz bija runājis par savu īpašumu atstāšanu labdarībai, kas tikai pastiprināja viņas pārliecību, ka kādu dienu viņa būs spiesta pārcelties.

Neskatoties uz savām bažām, Džeina izturējās pret dzīvokli kā pret savām mājām. Viņa vienmēr laikā maksāja īri un rūpējās par īpašumu ar mīlestību, pat pagalmā iestādot plaukstošu dārzu. Atšķirībā no citiem īrniekiem, kuru dzīvokļus pārvaldīja aģenti, Perets izvēlējās personīgi pārraudzīt Džeinas dzīvokli, kas liecināja par uzticību un cieņu, ko viņš pret viņu juta divu gadu desmitu laikā, kad viņa tur nodzīvoja.

Laika gaitā viņu saikne paplašinājās, pārsniedzot saimnieka un īrnieka attiecības. Kad Perets pārcēlās uz pansionātu, Džeina viņu apmeklēja katru nedēļu, zinot, cik svarīga ir draudzība. Vienas no šīm vizītēm laikā Perets viņu pārsteidza, sava advokāta klātbūtnē pajautājot viņas pilnu vārdu — viņš teica, ka plāno atstāt viņai dzīvokli. Tas bija brīdis, kas uz visiem laikiem mainīja viņas nākotni.

Pēc tam, kad Perets nomira 86 gadu vecumā, Džeina saprata, cik dāsns viņš bija bijis visu savu dzīvi. Farmaceits un nekustamo īpašumu investors viņš klusi bija sakrājis bagātību, bet dzīvoja pieticīgi. Pateicīgs par nieru transplantāciju, kas viņam deva vairāk nekā 30 papildu gadus, viņš ziedoja 18,6 miljonus dolāru Karaliskās Melburnas slimnīcas nefroloģijas nodaļai, kas bija lielākā dāvana tās vēsturē. Viņš arī atstāja īpašumu citam īrniekam un naudu savam ilggadējam meistaram.

Džeinai dzīvokļa mantošana nozīmēja vairāk nekā tikai mājas piederību — tā deva viņai brīvību doties pensijā 74 gadu vecumā un drošību, zinot, ka viņa nekad nesaskarsies ar izlikšanu. Viņa joprojām katru dienu pateicas par viņa laipnību, lolojot ne tikai dāvanu, bet arī draudzību, kas bija uzplaukusi starp viņiem. Viņas stāsts ir aizkustinošs atgādinājums, ka līdzjūtība un lojalitāte dažreiz var atgriezties pie mums visneparastākajos veidos.