Veterinārārsts Bens gatavojās eitanizēt policijas suni vārdā Titāns. Titāns bija atzīts par bīstamu un nogādāts klīnikā likvidēšanai pēc tam, kad, iespējams, bija uzbrucis savam partnerim Markam. Marks spieda viņu ātri pabeigt procedūru, apgalvojot, ka suns uzbrucis bez iemesla. Tomēr Bens sajuta kaut ko dīvainu suņa mierīgajā un cienīgajā uzvedībā un nespēja apspiest savu nemieru.
Tieši tajā brīdī istabā iebrāzās Marka jaunā meita Lilija, pilnīgi slapja. Titāns nevis rūca, bet gan sāpīgi iekliedzās un pasargāja viņu ar savu nogurušo ķermeni. Viņš neuztvēra viņu kā draudu, bet gan kā būtni, kas viņam bija jāaizsargā par katru cenu. Lilija, asarās acīs, apskāva savu suni, kliedzot, ka viņš nav slikts, ka viņš tikai aizsargā viņu.
Dr. Bens pēkšņi pārtrauca procedūru, kad pamanīja vecas rētas, kas paslēptas suņa kažokā, un bērnišķīgu auduma gabalu, kas bija piestiprināts pie viņa apkakles. Titāna uzvedība bija uzticīga aizstāvja, nevis agresīva briesmoņa reflekss. Neskatoties uz Marka iebildumiem, veterinārārsts atteicās izpildīt nāvessodu, apgalvojot, ka ir notikusi kļūda un suns nav vainojams.
Patiesība atklājās, pārskatot drošības kameras ierakstus. Tajā dienā Marks bija zaudējis savaldību un rīkojies agresīvi pret savu mazo meitu Titānu. Titāns, kā jau apmācīts, bija nostājies starp bērnu un draudiem, aizstāvot Liliju. Virsnieka rokas trauma bija aizsardzības darbības, nevis uzbrukuma rezultāts.
Saprotot šo patiesību, nāvessods Titānam tika nekavējoties atcelts. Varonīgais suns, kura centība un lojalitāte bija pārprasta, palika pie mazās Lilijas, kuras dzīvību viņš bija izglābis. Dr. Bena uzmanība un Lilijas mīlestība novērsa netaisnīgu nevainīgas dzīvības upurēšanu.