Pēc pēkšņas mazās meitas Avas zaudēšanas meningīta dēļ Greisa trīs gadus pavadīja nejūtīgā stāvoklī; viņas traumu iezīmēja “tukša siena” atmiņā tur, kur vajadzēja būt pēdējām atvadām. Meklējot patvērumu no nomācošajām bēdu atmiņām, Greisa un viņas vīrs Džons kopā ar savu izdzīvojušo dvīni Liliju pārcēlās uz jaunu pilsētu, lai sāktu visu no jauna. Taču trauslais miers, ko viņi bija uzcēluši, tika sagrauts Lilijas pirmajā skolas dienā, kad skolotāja kļūdaini apsveica Greisu ar to, cik labi klājas “abām” meitām. Šis nejaušais komentārs aizveda Greisu uz klasi, kur viņa ieraudzīja Bellu – bērnu, kas bija burtisks spoguļattēls meitai, kuru viņa bija apbedījusi pirms gadiem.
Bellas redze izraisīja Greisai fizisku sabrukumu, jo viņa pārliecinājās, ka bērns patiesībā ir Ava. Neskatoties uz Džona maigo uzstājību, ka Greisas atmiņas par bērēm ir aizēnotas spēcīgu medikamentu un traumas dēļ, Greisa nespēja samierināt Bellas un Lilijas neparastās fiziskās līdzības ar realitāti. Situācija piespieda Bellu nonākt sarežģītā konfrontācijā ar vecākiem Danielu un Sūzenu, kuri saprotami reaģēja aizsargājoši, tomēr empātiski uz Greisas zaudējuma stāstu. Lai atrisinātu šo jautājumu un nepieļautu, ka Greisa vēl vairāk ieslīgst pašiznīcināšanās stāvoklī, Džona un Bellas vecāki piekrita veikt pārliecinošu DNS testu, lai sniegtu secinājumu, ko loģika vien nespēja sniegt.
Sešu dienu gaidīšana uz rezultātiem Greisai bija mokošu šaubu periods, kura laikā viņa apšaubīja savu mātes instinktu ticamību. Kad aploksne beidzot pienāca, rezultāti bija nenoliedzami: Bella nebija Ava. Negatīvs rezultāts izraisīja divu stundu ilgu asaru lēkmi – ne tikai no vilšanās par Avas zaudējumu otro reizi, bet arī no milzīga atvieglojuma, ka beidzot viņas bēdām ir pierādāmas, melnbaltas robežas. Tests apstiprināja, ka Bella bija vienkārši bioloģiska nejaušība – svešiniece, kurai gadījās dalīties ar gara seju.
Šis zinātniskais apstiprinājums nodrošināja “atvadīšanos”, kas Greisai bija paslīdējusi garām trīs gadus iepriekš notikušo bēru miglā. Rakstveida pierādījumu redzēšana ļāva Greisai pārtraukt meklēt savu pazudušo bērnu katrā pūlī un beidzot pieņemt sava zaudējuma galīgumu. Bellas atklājums nebija draudīgs noslēpums vai pārdabiska atgriešanās, bet gan kalpoja kā psiholoģisks katalizators, ļaujot Greisai apstrādāt savu traumu. Viņa saprata, ka viņas gars ir meklējis veidu, kā aizpildīt meitas atstāto tukšumu, un DNS tests kalpoja kā pēdējais enkurs, kas viņai bija nepieciešams, lai paliktu uz zemes realitātē.
Pēc nedēļas Greisa stāvēja pie skolas vārtiem un vēroja, kā Lilija un Bella spēlējas kopā; viņu identiskās cirtas un saskaņotais smiekls vairs nebija sāpju avots. Abas meitenes ātri kļuva par draudzenēm, neapzinoties smago emocionālo nastu, ko viņu līdzība gandrīz vai bija uzlikusi. Vērojot, kā viņas pazūd skolas ēkā, Greisa juta, ka “akmens viņas krūtīs” beidzot paceļas. Viņa pieņēma, ka, lai gan viņa nebija atguvusi savu meitu, viņa bija ieguvusi nepieciešamo skaidrību, lai virzītos uz priekšu – zinot, ka dziedināšanai dažreiz ir jāsaskaras ar visneiespējamākajām cerībām, pirms tās var apklusināt.