Jaunais inženieris Ričards bija pieradis pie negaidītām lietām uz ceļa. Taiga reti kad ļāva viņam paiet garām bez pārsteigumiem — sniega, puteniem, dzīvniekiem uz sliedēm. Bet to, kas notika tajā janvāra dienā, viņš atcerēsies visu atlikušo mūžu.

Tieši uz sliedēm stāvēja vilku bars. Apmēram ducis no tiem, spēcīgi radījumi ar biezu kažoku un dzintara acīm. Parasti dzīvnieki izklīst, dzirdot tuvojošā vilciena dārdoņu, bet šie nepakustējās ne par centimetru. Tie stāvēja ciešā formācijā, skatoties tieši kabīnē — mierīgi, gandrīz apzināti, it kā sargājot kaut ko svarīgu.

Ričards spēcīgi iepūta tauri. Tauris ripoja pāri taigai, atbalsojoties no eglēm. Vilki nekustējās. Tad viņš nospieda avārijas bremzes sviru. Riteņi čīkstēja uz sliedēm, metāls stenēja, un viņa sirds dauzījās, it kā arī tā mēģinātu apturēt daudztonnu vilcienu.

Vilciens apstājās dažus metrus no vilkiem. Sniegs norima, gaiss drebēja no spriedzes. Ričards aizturēja elpu — un tad bars sāka izklīst. Lēnām, it kā paceļot aizkaru.

Uz sliedēm gulēja vīrietis. Vecs vīrs, drēbes nodriskātas, rokas saslēgtas dzelžos. Viņa seja bija noklāta ar asinīm un sniegu. Ričards viņu uzreiz atpazina — tas bija Pols, vietējais mednieks, kuru viņš pazina kopš bērnības.

Viņš metās lejā, sadauzīja slēdzenes, atbrīvoja veco vīru un dzirdēja kaut ko tādu, kas viņam pārskrēja drebuļi. Malumednieki — tie paši, ar kuriem mednieks bija cīnījies gadiem ilgi — bija viņu notvēruši un, apņēmušies atbrīvoties no liecinieka, pieķēdējuši pie sliedēm, atstājot viņu nomirt.

“Es domāju, ka viss ir beidzies…” vecais vīrs nokrekšķēja. “Un tad es dzirdēju gaudošanu…”

Izrādījās, ka vilki, kurus viņš gadiem ilgi bija sargājis no cilvēkiem, bija nākuši viņam palīgā. Tie ielenca viņu, padarot viņu redzamu jau no tālienes, un neļāva vilcienam pabraukt garām.

Kopš tā laika katru reizi, kad viņš brauca garām šim posmam, Ričards neviļus palēnināja ātrumu. Caur salno tvaiku un sniegoto līķautu viņam dažreiz šķiet, it kā starp kokiem mirgotu pelēki silueti — klusi taigas sargi, kas atgādina, ka patiesa pateicība mīt pat savvaļā.