Kad Emma pirmo reizi ieraudzīja Robertu, viņai bija divdesmit trīs gadi. Viņš bija bagāts, ietekmīgs, ar graciozi sirmu matu gammu. Viņa bija jauna, skaista, nogurusi no nabadzības un sapņoja par bēgšanu no saviem drūmajiem dzīvokļiem un nebeidzamajiem parādiem.
Viņi satikās nejauši – labdarības pasākumā, uz kuru Emmu bija uzaicinājis draugs. Roberts toreiz atbalstīja universitātes, finansēja stipendijas trūcīgiem studentiem.
Ironiski – tieši tāpat kā viņa.
Viņš bija uzmanīgs, pieklājīgs, dāvināja dārgas dāvanas un runāja tā, it kā redzētu viņā ne tikai meiteni, bet arī savu likteni.
Sākumā Emma vilcinājās, bet tad viss sāka šķist pārāk vienkārši, pārāk ērti, lai atteiktos.
Viņš bija atraitnis. Viņam nebija bērnu. Gandrīz nebija radinieku.
Vientuļš, bagāts vīrietis ar maigu smaidu un miljonu vērtu bankas kontu.
“Tikai daži gadi kopā ar viņu – un esmu gatava dzīvei,” Emma nodomāja, skatoties uz gredzenu kārbiņu, kurā mirdzēja dimants viņas baiļu lielumā.
Kāzas bija klusas, bez liekas pompozitātes.
Viņas baltā kleita, dārgie ziedi, klusināta mūzika — viss izskatījās kā filmā. Tikai mīlestība nespēlēja galveno lomu.
Pirmās dienas bija kā sapnis. Villa pie jūras, kalpi, vakariņas sveču gaismā. Roberts bija gādīgs, uzmanīgs, bet pārāk vērīgs.
Reizēm viņa piesaistīja viņa skatienu — nevis maigu, bet vērīgu.
Kādu nakti, kad viņš jau gulēja, Emma pamanīja, ka seifs viņa kabinetā ir nedaudz pusatvērts.
Ziņkārība — vai alkatība — viņu dzina pie durvīm.
Viņas sirds dauzījās, rokas trīcēja.
Viņa zināja kodu — viņa bija redzējusi viņu tajā ieejam jau iepriekš.
Klikšķis. Durvis atdalījās.
Iekšā — dokumenti, aploksnes, glīti salocīta mape.
Testaments.
Viņa alkatīgi pārlaida acis pāri rindām — un piespieda roku pie mutes, lai apspiestu kliedzienu.
Ne vārda par viņu.
Viss īpašums — miljoni, nekustamais īpašums, konti — tiks nodots labdarības fondam viņa vārdā.
Un apakšā — rinda, kas viņai pārskrēja drebuļi:
“Ja mani piemeklēs nelaime, lūdzu, pārbaudiet manu sievu. Viņa ir mans galvenais eksperiments.”
Emma nobālēja.
Eksperiments?
Viņa pagriezās — un sastinga.
Roberts stāvēja durvīs. Savā halātā, ar kafijas tasi, it kā šis būtu tikai kārtējais rīts.
Viņš neizskatījās dusmīgs. Drīzāk vīlies.
“Tu tiešām domāji, ka es nepamanīju, vai ne?” viņš klusi jautāja.
Emma atvēra muti, bet nespēja runāt.
“Es visu mūžu esmu pētījis cilvēku uzvedību,” viņš turpināja. “Es tevī redzēju bailes, nevis mīlestību. Bailes no nabadzības. Bailes būt nekas. Tu nenāci pie manis — tu atnāci naudas dēļ.”
Viņš pienāca tuvāk, ielika testamentu atpakaļ seifā un aizslēdza to.
“Es neesmu dusmīgs,” viņš teica. “Es tikai gribēju pārliecināties, ka cilvēks ir spējīgs uz nodevību pat tad, ja viņam ir viss, par ko viņš jebkad ir sapņojis.”
Emma klusībā vēroja, kā viņš iziet no istabas.
Un nākamajā rītā viņš bija prom. Viņas sirds to nespēja izturēt.
Bet, kad advokāts izlasīja testamentu un nonāca līdz pēdējai rindkopai, visi sastinga.
“Ja mana sieva nodzīvos līdz manai nāves dienai, es lūdzu, lai jūs atstātu viņai māju. Ne kā atlīdzību. Kā atgādinājumu: dažas lietas liek mums mīlēt, citas vienkārši paliek atmiņā.”
Emma palika viena — tukšā mājā, kas pilna ar spoguļiem.
Un katru vakaru, skatoties savā atspulgā, viņa vairs neredzēja tur zeltu, tikai sevi pašu — to pašu sievieti, kuru nauda nevarēja padarīt laimīgu.