Stāsts par sievieti, kura ieradās slimnīcā, lai dzemdētu meitu, un tikai astoņas minūtes vēlāk uzzināja, ka visu laiku viņas iekšienē kaut kas ir slēpies.
Sāra Tompsone ieradās Čikāgas pašvaldības slimnīcā 32 gadu vecumā, gatava laist pasaulē savu pirmo bērnu. Viņas grūtniecība bija noritējusi bez sarežģījumiem. Katrā ultraskaņas izmeklējumā tika uzrādīta veselīga meitenīte. Viss šķita perfekti, kā mācību grāmatā. Taču Sāras vēders bija neparasti liels. Viņas kaimiņi lielveikalā iesmējās: “Vai tie varētu būt dvīņi?” Sāra iesmējās un pamāja ar roku – nē, viņai viss bija pārbaudīts simtiem reižu. Ārsti teica, ka tas ir vienkārši liels daudzums augļūdeņu. Nav par ko uztraukties.
Tā domāja visi – arī viņa pati.
Viņas vīrs Maikls bija kopā ar viņu katrā solī. Bērnu istabā bija tikai bērnu gultiņa. Viņi bija iegādājušies vienu kombinezonu un izvēlējušies vārdu – Emīlija. Viņu meitene. Viņu mazais brīnums.
Dažreiz Sāra juta dīvainus grūdienus. It kā mazulis kustētos divās vietās vienlaikus. Dažreiz tie bija tik intensīvi, ka gandrīz sāpēja. Dr. Hendersons viņu mierināja: pirmreizējām māmiņām bieži vien ir paaugstināta apzināšanās spēja. Ultraskaņa vienmēr rādīja vienu un to pašu: bērniņu, sirdspukstus. Aparāti nekad nekļūdījās.
Otrdienas vakarā sākās kontrakcijas, un viņi brauca uz slimnīcu. Satraukti un nemierīgi.
Sāpes ātri pastiprinājās. Dr. Hendersons viņu izmeklēja – viss bija normāli. Sirdspuksti bija regulāri un spēcīgi. Maikls turēja Sāras roku, čukstot: “Tu to vari izdarīt.” Viņš noslaucīja sviedrus no viņas pieres, elpojot vienā ritmā ar viņu.
Stundas vilkās. Sāra mainīja pozas, meklējot atvieglojumu. Ārsti palika mierīgi. Viss bija normāli. Nekas neliecināja par to, kas notiks tālāk.
Ap pusnakti bija laiks stumt. Sāra saņēmās ar pēdējiem spēkiem, sakoda zobus – divdesmit minūtes moku – un tad, visbeidzot, kliedziens.
Emīlija piedzima. Skaļa, rozā, perfekta.
Sāra atbalstījās pret spilveniem, šņukstēja un trīcēja. Maikls smējās, arī viņa acīs sariesās asaras. Viņas meitene. Viņas gaisma.
Dr. Hendersone sāka ar ierastajām procedūrām. Viss kā parasti. Nekādu pārsteigumu.
Bet tad viņas rokas pēkšņi sastinga. Viņas seja mainījās. Smaids pazuda. Viņa skatījās monitorā — un tad uz Sāru. Vispirms apjukums, tad bažas.
Sāras sirds sāka dauzīties straujāk, it kā viņai pašai sāktos dzemdības. Mazulis raudāja stūrī — viss bija kārtībā. Kāpēc tad Dr. Hendersons bija nobālējis?
Viņa izsauca vecmāti. Vecmāte atskrēja — un sastinga, acis iepletušās. Palātā ienāca vēl viena medmāsa. Spriedze pieauga. Pēkšņas kustības. Monitori pīkstēja. Siksnas tika ciešāk pievilktas. Kontroles sajūta pazuda.
Kaut kas nebija kārtībā.
Sāra to juta. Vēl viena kontrakcija — asa, duroša, kā ar nazi. Sāpes. Bailes. Viņa nesaprata — mazulis jau bija piedzimis.
Dr. Hendersons viņu vēlreiz apskatīja. Šoreiz viņa nespēja slēpt savas emocijas. Viņas rokas trīcēja. Viņas balss aizlūza.
“Gatavosimies otrajām dzemdībām!” viņa iesaucās.
Pār istabu iestājās klusums. Maikls sastinga, balts kā palags. Sāra tam nespēja noticēt.
Otrās dzemdības?! Neiespējami. Ultraskaņas skenēšana — neskaitāmas reizes. Vienmēr tikai viens mazulis.
“Kā…?” Sāra čukstēja, bet neviens neatbildēja.
Jaunā vecmāte atkāpās, ar roku aizsedzot muti. Viņas acis bija kā bērnam, kurš pirmo reizi redz vētru.
Dr. Hendersons paskaidroja: Ārkārtīgi retos gadījumos otru mazuli var novietot tieši aiz pirmā – tik tuvu, ka neviens ultraskaņas aparāts to nevar noteikt. Gandrīz neticami. Bet iespējams.
Sāra tik tikko dzirdēja vārdus. Viņas ķermenis jau zināja, kas jādara. Viss sākās no jauna.
Astoņas minūtes vēlāk otrais kliedziens pārtrauca klusumu.
Dr. Hendersons pacēla otro meiteni. Istabā valdīja izbrīns, smiekli un gaviles. Pat Dr. Hendersons neticībā papurināja galvu. Divdesmit gadu laikā viņa nekad neko tādu nebija piedzīvojusi.
Divas meitenes. Divi perfekti mazuļi, iekārtoti siltās šūpulēs. Sāra uz viņām skatījās tā, it kā pasaule būtu izzudusi. Maikls pārvietojās no vienas pie otras, pieskaroties viņām, it kā baidoties, ka tās varētu pazust.
Tas bija neiedomājami.
Dr. Hendersons paskaidroja: Otrā meitene visus deviņus mēnešus bija paslēpusies aiz pirmās. Lieliski. Neviena ultraskaņa viņu nebija atklājusi. Lielais vēders? Nebija augļūdeņu. Tā bija viņa. Spēcīgās kustības divās vietās? Tāpēc.
Divas dzīves. Pukst pilnīgā harmonijā.
Māsas nespēja beigt runāt par notikušo. Dr. Hendersons atzinās: Viņa par šādām lietām bija tikai lasījusi – tagad viņa pati to bija redzējusi.
Sāra turēja vienu no meitenēm, Maikls otru. Bērnu gultiņa. Kombinezons. Vārds. Tagad viss bija jādubulto. Divi likteņi. Divas nākotnes. Viņu dzīves bija mainījušās astoņu minūšu laikā.
Kad ieradās radinieki, Sāras māte stāvēja sakņojusies pie durvīm. Viņa ieraudzīja abus mazuļus – un domāja, ka tā ir kļūda. Ka viens no bērniem ir atnests no blakus istabas. Maikls to paskaidroja trīs reizes, pirms noticēja.
Visi domāja, ka tas ir joks.
Bet nē. Tur viņas bija. Divas meitenes. Māsas. Skaļas, vibrējošas, īstas.
Otro meitiņu nosauca par Liliju.
Vēlāk, Sārai atveseļojoties, viņa pārdomāja, kā viens mirklis var visu mainīt. Kā pat visprecīzākais aprīkojums var palaist garām vissvarīgāko. Viņai piedzima viens bērns.
Un viņa aizgāja ar diviem.
Pārsteigums, ko viņi atcerēsies katrā dzimšanas dienā.
Pēc šāda stāsta, vai jūs joprojām akli uzticētos ultraskaņas skenējumiem? Vai arī jums vienmēr jābūt gataviem negaidītajam? Dalieties savās domās un stāstos komentāros!