2012. gada martā Ričardam Norisam tika veikta visplašākā sejas transplantācija, kāda jebkad veikta Merilendas Universitātes Medicīnas centrā — revolucionāra 36 stundu ilga procedūra, kuras laikā tika nomainīta visa viņa seja, sākot no žokļa līdz mēlei, ādai un muskuļiem, atstājot neskartas tikai acis un rīkles aizmuguri. Donors bija 21 gadu vecais Džošua Aversano, kurš traģiski gāja bojā satiksmes negadījumā. Šī neparastā operācija tika veikta pēc tam, kad 1997. gadā Noriss bija smagi izkropļots šaujamieroča negadījumā, piespiežot viņu gadiem ilgi izolēties.
Transplantācija mainīja Ričarda dzīvi tā, kā viņš nekad nebija iedomājies. Kādreizējais vientuļnieks, kurš iepirkās tikai naktī un slēpās aiz ķirurģiskajām maskām, atguva pārliecību atgriezties sabiedrībā. 2012. gadā viņš dalījās: “Cilvēki mēdza uz mani skatīties mana kropļojuma dēļ. Tagad viņi var uz mani skatīties ar izbrīnu un par manu pārveidi.” Jaunā seja ļāva viņam brīvi kustēties, atkal izjust cilvēcisku saikni un tikt redzētam nevis viņa ievainojumu, bet gan cilvēka, kas viņš patiesībā ir, dēļ.
Ričards pastāvīgi ir paudis dziļu pateicību ķirurgu komandai un, visdziļāk, Džošua ģimenei. Uzstājoties līdzekļu vākšanas pasākumā, viņš teica: “Paldies, Džošua. Mēs vienmēr būsim pateicīgi tev un tavai ģimenei par šo dzīvības dāvanu.” Viņa vārdi atspoguļo donoru ģimenes dziļo dāsnumu un drosmi, kuras lēmums ļāva vīrietim atdzimt gan miesā, gan garā.
Transplantācijas emocionālais nozīmīgums tika asi izcelts viņa pirmās tikšanās laikā ar Džošua māsu Rebeku Aversano, kas tika filmēta raidījumam “60 Minutes Australia”. Kad viņa jautāja, vai varētu pieskarties Ričarda jaunajai sejai, viņš nekavējoties piekrita. Kad viņas roka atradās uz viņa pieres, viņa teica vārdus, kas iemūžināja neparasto cilvēcisko stāstu, kas slēpjas aiz operācijas: “Šī ir seja, ar kuru es uzaugu.”
Ričarda Norisa ceļojums ir apliecinājums medicīnas inovāciju dzīvi mainošajam spēkam, donoru ģimeņu dāsnumam un cilvēka gara izturībai. Viņa stāsts sniedzas tālāk par medicīnu — tas ir par cerību, atjaunotni un dziļajām saiknēm, kas var rasties no traģēdijas, atgādinot mums par drosmi, kas nepieciešama, lai gan dotu, gan saņemtu dzīvības dāvanu.