Terēzes vecāki viņu izprecināja arābu miljardierim, tikai lai nākamajā dienā uzzinātu, ka viņa ir mirusi. Sērojošie vecāki bija šausmās, uzzinot nāves cēloni.
Terēza nekad nebija meklējusi bagātību; viņa vēlējās tikai mierīgas mājas. Nobriedis un ārkārtīgi laipns austrumu biznesmenis, kas ienāca viņas dzīvē, sniedza viņai tieši tādu drošību, par kādu viņa sapņoja. Kad viņa pēc pasakainas bildināšanās pieņēma viņa laulības bildinājumu, viss šķita perfekti. Kāzu gatavošanās, krāšņa savrupmāja un jaunas dzīves sajūsma lika Terēzei justies tā, it kā viņa dzīvotu sapnī. Taču šī austrumu pasaka nākamajā rītā pēc kāzu nakts pārvērtās par šausminošu murgu.
Kāzas tika nevainojami pabeigtas, ar zelta rotaslietām un simtiem viesu. Taču, kad viesi izklīda, Terēze netika aizvesta pie vīra, bet gan uz privātu istabu, kur viņu gaidīja ģimenes vecākie. Tur viņai pastāstīja par seno “tīrības un paklausības” rituālu, ko ģimene bija praktizējusi gadsimtiem ilgi. Tā bija svinīga ceremonija, no kuras nebija iespējams atteikties, un tā simbolizēja līgavas uzņemšanu ģimenē. Terēze nebija ne fiziski, ne psiholoģiski tam sagatavojusies.
Ceremonijas laikā piedzīvotā lielā stresa un spiediena dēļ Terēzes sirds vairs nespēja izturēt slodzi, un viņa sabruka. Līdz brīdim, kad tika izsaukta palīdzība, bija jau par vēlu; jaunā sieviete bija mirusi agrā rīta stundā. Vietējās varas iestādes un ģimene neticamā ātrumā sagatavoja dokumentus un reģistrēja viņas nāvi kā “dabiskus cēloņus”. Līdz brīdim, kad Terēzes ģimene tika informēta, viņu meita jau bija apglabāta.
Kad satriektie vecāki izmisīgi meklēja patiesību, viņi saskārās ar nepārvaramu sienu. Viņiem auksti tika pateikts: “Šī ir mūsu tradīcija; viņa tagad bija daļa no šīs ģimenes un bija pieņēmusi mūsu noteikumus.” Līgavaiņa ģimenei tā bija svēta tradīcija, bet Terēzes ģimenei tas bija nekas vairāk kā bezjēdzīgs barbarisma akts, kas bija atņēmis viņu meitu. Jaunas sievietes sapņi bija kļuvuši par akli ievērotu tradīciju upuri.