Kādu vakaru lielā dzīvokļu kompleksā pēkšņi nodzisa gaismas.
Gaismas mirgoja, lifti sastinga, un kaut kur augšā bija dzirdami kliedzieni. Cilvēki izskrēja kāpņu telpās, saucot kaimiņus, un daži raudāja tumsā. Pēc dažām minūtēm ieradās glābšanas komanda, ziņojot, ka vienā no liftiem ir iesprostoti cilvēki.
Lukturīši, instrumenti un asa metāla un gumijas smaka. Formastērpē vīrieši ātri norobežoja ieeju. No dziļi šahtā nāca skaņas — kāds dauzīja, kāds sauca pēc palīdzības. Sieviete pirmajā stāvā iekliedzās:
“Tur iekšā ir bērni! Es dzirdu bērnu raudas!”
Lifta durvis bija iesprūdušas ciet. Viens glābējs spīdināja ar gaismu, otrs sita lauzni spraugā, bet trešais gatavoja drošības aizbīdni. Metāls stenēja, dzirksteles lija pa grīdu.
Visbeidzot durvis ielauzās, un no iekšpuses nāca mitrs, smakojošs gaiss, it kā no pagraba. Balsis apklusa.
“Hei!” — vecākais glābējs iekliedzās. — Mēs esam atnākuši palīgā!
Atbildes nebija. Tikai klusa, tikko dzirdama skrāpēšana.
Viņi atvēra durvis plašāk — lukturīša stars slīdēja pāri kajītes grīdai, un visi uzreiz sastinga.
Iekšā, saritinājušies stūrī, sēdēja nevis cilvēki.
Seši mazi kucēni.
Netīri, putekļos un zirnekļu tīklos aplipuši, bet dzīvi. Viņu acis mirdzēja gaismā, un ķermeņi drebēja no aukstuma.
Pūlis aiz viņiem ievilka elpu. Tā pati sieviete, kas bija dzirdējusi “mazuļa raudas”, aizsedza seju ar rokām un sāka raudāt: viņas dzirde bija pareiza — “mazuļi” bija vienkārši citādāki.
Dzīvi, nobijušies, bet īsti mazuļi.
Glābēji uzmanīgi izņēma kucēnus un ietina tos segās. Tie ieritinājās viņu siltajās rokās, it kā zinātu, ka viss ir beidzies.
Bet viens jautājums palika: kā viņi vispār tur nokļuva?
Lifts apstājās starp stāviem, durvis bija aizslēgtas no iekšpuses, neviens ēkā par viņiem nezināja. Tas viss šķita kā noslēpums.
Atbilde nāca vēlāk.
Izrādījās, ka sieviete augšējā stāvā slepeni bija turējusi nesen dzemdējušu suni noliktavā. Baidoties no kaimiņu sūdzībām, viņa paslēpa kucēnus lifta kabīnē — “tikai uz pāris stundām”. Bet negadījums izslēdza elektrību, un kucēni bija iesprostoti tumsā.
Stāsts ātri izplatījās pa visu apkārtni.
Daži nosodīja sievieti, citi priecājās, ka visam ir laimīgas beigas. Bet visi teica vienu un to pašu:
kad glābēji steidzās vilkt “lifta cilvēkus”, viņi patiesībā izglāba veselu nelielu baru.
Kopš tā laika pa pagalmu skraida pieauguši kucēni.
Kaimiņi smejas, skatoties uz viņiem:
“Tie ir mūsu sargi. Lifta suņi. Tie, kas pārdzīvoja tumsu un nokļuva gaismā.”