Diena, kad Lūkass mani pameta, kļuva par īstu pavērsienu manā dzīvē – ne tik daudz sāpju dēļ, cik viņa augstprātības dēļ. Viņš lepni paziņoja, ka ir atradis “labāku” un jaunāku aizvietotāju. Tajā brīdī man atklājās viņa puse, kuru līdz tam nebiju redzējusi. Mūsu piecus gadus ilgās attiecības, lai gan ne ideālas, vienmēr šķita stabilas. Bet vienā dienā viņš bez emocijām pateica, ka viss ir beidzies. Viņš bija sastapis kādu citu – “jaunāku” un “saprotošāku”. “Jauninājums,” viņš nežēlīgi nosauca viņu. Vieglums, ar kādu viņš nosvītroja mūsu kopīgo pagātni, bija šokējošs.

Tuvākajās nedēļās viņš demonstratīvi izrādīja savu jauniegūto laimi. Sociālajos tīklos uzplauka bildes ar viņu un Zoju – jaunu, “jautrāku” sievieti, it kā viņi dzīvotu pasakainu dzīvi. Lai pasargātu sevi, es pārstāju viņam sekot – es nespēju vairs skatīties, kā tiek izrādīta mana aizvietotāja. Bet visdziļāk ievainoja tas, kā viņš runāja par mani mūsu kopīgajiem draugiem – kā par “nastu,” kuru nācās pārvarēt, lai tiktu pie “kaut kā labāka.” Tas, ka viņš mani uzskatīja par viegli nomaināmu, bija vispārsteidzošāk.

Tad iejaucās karma. No kāda drauga uzzināju, ka Zoja viņu pametusi… viņa paša dēla Raiena dēļ. Ironija bija skaudra. Sieviete, kuras dēļ viņš mani pameta, bija izvēlējusies viņa dēlu. Dzīve bija pagriezusies negaidītā virzienā – kā no izsmalcināta romāna lapām.

Lūkasa mēģinājums izlīgt bija vājš – īsziņa, lūgums satikties. Es atteicu auksti un noteikti. Man vairs nebija ko teikt. Es zināju, ka viņš cieš, viņa lepnums bija sagrauts. Vīrietis, kurš mani bija noraidījis jaunākas dēļ, nu pats tika pamests.

Mūsu ceļi vēlreiz krustojās kādā kopīgā pasākumā. Viņš mēģināja uzsākt sarunu, bet es stingri atteicos. Viņa neveiklums bija acīmredzams, un, kad viņš aizgāja, es sajutu taisnīguma piepildījumu. Viņš bija saņēmis pelnīto mācību – tādu, no kuras nebija iespējams aizbēgt. Karma bija pateikusi savu pēdējo, visspēcīgāko vārdu.