Kad manai māsai Majai sākās dzemdības, es biju tālu prom motociklu festivālā. Viņa uzstāja, lai es neatceļu braucienu, apliecinot, ka vēl ir laiks. Bet laika nebija. Maija dzemdēja trīs skaistus mazuļus — Ritu, Bellu un Kirilu —, un traģiski, ka viņa neizdzīvoja. Es ierados slimnīcā, joprojām smirdot pēc benzīna un ādas, pilnīgi nesagatavota skatoties uz trim mazām dzīvībām jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā. Tomēr tajā brīdī es zināju vienu: es nekur neiešu. Es iemainīju savu veco dzīvi ar velobraukšanu un brīvību pret barošanu, dusmu lēkmēm un bezmiega naktīm.

Pārmaiņas bija krasas. Es pārdevu divus savus mīļotos motociklus un savām rokām uzbūvēju divstāvu gultas. Mani draugi garāžā man palīdzēja apvienot darbu un bērnudārza pikapus. Es iemācījos sapīt matus, iesaiņot pusdienu kastes un remdēt murgus. Protams, es pieļāvu kļūdas, bet es biju klāt — katru dienu piecus gadus. Tad, no nekurienes, atkal parādījās viņu bioloģiskais tēvs Vins. Viņš nebija bijis klāt ne grūtniecības laikā, ne pēc tās. Maija bija teikusi, ka viņš apgalvo, ka “trīnīši nebija viņa dzīvesveids”. Tagad viņš tos gribēja.

Vins nenāca viens — viņš atveda sociālo darbinieku vārdā Marina. Viņa aplūkoja mūsu mazo, labi mīlēto māju un pēkšņi pieņēma lēmumu: es neesmu piemērota bērnu audzināšanai ilgtermiņā. Es pamanīju, ka viņas acis kavējas pie tetovējuma uz mana kakla un eļļas uz mana kombinezona. Viņai nerūpēja bērnu zīmējumi uz ledusskapja vai zābaki pie durvīm. Kad Bella jautāja: “Vai šis onkulis būs mūsu jaunais tētis?”, es stingri atbildēju: “Neviens tevi neaizvedīs. Tikai caur tiesu.”

Naktī pirms aizbildnības lietas izskatīšanas es nevarēju aizmigt. Es skatījos uz Ritas zīmējumu, kurā mēs stāvējām pie mūsu mājiņas, un pirmo reizi gadu laikā es ļāvu sev cerēt. Tiesā Marinas ziņojumā tika izcelti visi uztvertie trūkumi — nebija partnera, nebija bagātības, nebija “tradicionālas struktūras”. Bet es runāju godīgi. Es pastāstīju tiesnesim par gulētiešanas stāstiem, gripas sezonām un peldēšanas nodarbībām, kas tika solītas apmaiņā pret burgeriem. Kad man jautāja, vai es domāju, ka varētu viena audzināt trīs bērnus, es neizlikos par perfektu. Es vienkārši teicu patiesību: es to daru katru dienu nevis tāpēc, ka man tas ir jādara, bet gan tāpēc, ka es viņus mīlu.

Negaidītais pavērsiena punkts pienāca, kad Bella piecēlās. Viņa pastāstīja tiesnesim, kā es pārdevu savu velosipēdu, lai salabotu sildītāju, kā es viņus katru rītu apskāvu un kā es gulēju uz grīdas, kad viņiem rādījās murgi. Viņas vienkāršie, sirsnīgie vārdi piepildīja tiesas zāli ar klusumu. Kad tiesnesis man piešķīra aizbildnību, es beidzot izelpoju. Tajā naktī mēs svinējām ar grilētu sieru un tomātu zupu. Bella dejoja uz galda, un Rita čukstēja: “Es zināju, ka tu uzvarēsi.” Tajā haosā es sapratu kaut ko dziļu: ģimene nav par asinīm. Tā ir par parādīšanos – atkal un atkal – pat tad, kad ir grūti.