Viņa vārds bija Timurs. Bagāts vīrietis, pašpārliecināts, pieradis būt uzmanības centrā. Skaļā ballītē, alkohola reibumā, viņš izteica frāzi, kas mainīja visu viņa dzīvi:

“Es deru, ka varu apprecēt apaļīgāko meiteni pilsētā — un es ne aci nemirkšķināšu!”

Viņa draugi smējās. Bet viņš turēja savu vārdu.

Nedēļu vēlāk viņš bildināja Leilu — laipnu, dzīvespriecīgu, nedaudz kautrīgu meiteni, kuru visi nenovērtēja. Viņa nezināja par derībām. Viņa to vienkārši uztvēra kā iespēju — nevis bagātībai, bet gan ģimenei.

Kāzas bija greznas. Bet svinību kulminācijā, kad viesi gaidīja jaunlaulāto deju, Leila uzkāpa uz skatuves un teica:
“Esmu sagatavojusi arī pārsteigumu.”

Nometusi apmetni, viņa sāka dejot. Lokana, pārliecināta, skaista — nepakļaujoties visiem standartiem. Publika sarīkoja stāvovācijas. Timurs sēdēja apstulbis: viņa priekšā nebija “derību upuris”, bet gan sieviete ar cieņu, talantu un dvēseli.

Sākumā viņš pret viņu izturējās auksti. Ieradums. Bet Leila nelūdza mīlestību. Viņa vienkārši dzīvoja — cepa, smējās, palīdzēja kaimiņiem, vadīja deju nodarbības tiešsaistē.

Māja kļuva patiesi silta.

Kad Timurs zaudēja lielu naudas summu un atgriezās mājās salauzta, viņa nejautāja ne vārda. Viņa vienkārši nolika viņam priekšā tēju un klusi teica:

“Nauda nāk un iet. Galvenais, lai tu esi mājās.”

Tā bija pirmā reize, kad viņš viņu patiesi apskāva.

Pagāja mēneši. Timurs mainījās. Viņš pārstāja tērēt naudu, sāka konsultēties ar sievu, klausīties viņā.

Un tad — restorāns, gredzens, celis.

“Leila, es tevi apprecēju derību dēļ. Bet tagad — mīlestības dēļ. Vai tu mani precēsi vēlreiz?”

“Es jau esmu tava. Tagad — ar mīlestību,” viņa atbildēja.

Leilai šī ideja radās pašai:
“Es vēlos atvērt studiju tādām sievietēm kā es. Nevis ideālām sievietēm — īstām sievietēm.”

Timurs viņai ticēja. Viņš ieguldīja savu naudu, viņa ieguldīja savu dvēseli. Un trīs mēnešu laikā vienīgais, par ko runāja pilsēta, bija: “Timura sieva — tā apaļīgā dejotāja? Viņa ir zvaigzne!”

Bet bija arī izsmiekls. Viens no viņa bijušajiem draugiem teica:
“Vai tu runā nopietni? Tas bija tikai joks, derības!”

“Jā,” Timurs mierīgi atbildēja. “Bet pateicoties šīm derībām, es satiku savu likteni.”

Kad Leila uzzināja, ka ir stāvoklī, Timurs raudāja. Viņš pats aizveda viņu pie ārsta, lasīja grāmatas par bērnu audzināšanu un izvēlējās ratiņus.
Viņš baidījās tikai no viena — zaudēt viņu.

Septītajā mēnesī viss beidzās. Slimnīca. Priekšlaicīgu dzemdību draudi.
Timurs nekad neizgāja no slimnīcas palātas durvīm.
“Es ceru, ka ar viņiem viss būs labi…”

Divas dienas vēlāk operācija. Kliedzieni. “Meitene,” teica ārsts. “Maza, bet stipra.”

Timurs izplūda asarās, pirmo reizi nekaunēdamies par savām asarām.
“Es nebiju gatavs būt vīrs, nebiju gatavs būt tēvs. Bet tagad esmu gatavs jebkam. Tev.”

Tā pati zāle, kur reiz notika viņu dīvainās kāzas. Uz skatuves meitene šampanieša krāsas kleitā.
“Es veltu šo dziesmu savai mammai un tētim. Viņu mīlestība sākās ar strīdu… bet kļuva par skaistāko pierādījumu tam, ka brīnumi ir īsti.”

Aila dziedāja. Zālē Timurs un Leila turējās rokās.
Viņa mati bija kļuvuši sirmi. Viņa joprojām bija tāda pati.

Pēc balles viņi izgāja uz verandas, kur viņi pirmo reizi bija dejojuši.

“Es neticēju, ka tas izdosies,” Leila čukstēja.
“Es pats tam neticēju,” viņš atbildēja. “Līdz brīdim, kad satiku tevi.”

Atkal sākās mūzika – viņu kāzu dziesma. Un zem zvaigznēm viņi sāka dejot. It kā pirmo reizi.
It kā uz visiem laikiem.