“Atvainojiet par manu govi! Viņa atkal pārēdas!”

Arsēnija balss, parasti maiga un pārliecināta, šoreiz skanēja kā ass sitiens – īss, ass un plašs. Pār svētku galdu acumirklī nolaidās skanīgs klusums.

Anna sastinga, dakšiņa rokā. Šķiņķa šķēle karājās pusceļā uz viņas šķīvja. Trausla, gandrīz caurspīdīga, viņa juta desmitiem skatienu, kas dedzina viņu. Viņas vaigi pietvīka, elpa aizrāvās, un sirds dauzījās kaut kur kaklā, it kā tā negribētu palikt iekšā.

Maksims, Arsēnija labākais draugs, aizrijās ar šampanieti. Veronika, viņa sieva, skatījās uz grīdu, viņas skatiens skraidīja starp glāzi un šķīvi. Neviens neuzdrošinājās pateikt ne vārda. Gaiss sabiezēja neveiklībā.

“Arsēnij, ko tu dari?” “Maksims beidzot pārtrauca klusumu.

“Ko? Vai mēs tagad nevaram pateikt patiesību?” Arsēnijs ar slinku žestu atgāzās krēslā un pasmaidīja. “Mans mazais muļķis atkal ir pārēdies.” “Man ir neērti rādīt viņas seju!”

Anna nosarka. Tas nebija kauns — pazemojums, ass kā apdegums. Asaras sariesās, bet viņa tās norija, kā jau simtiem reižu iepriekš. Asaras iepriecina tikai tirānu — viņa to zināja.

“Nu, Arsenij,” iejaucās Sergejs. “Tava Aņečka ir skaistule.”

“Skaistule?” viņš iesmējās. “Paskaties no rīta, bez visa tā uz sejas! Es pamostos un nodrebu: kas tas ir, kas guļ man blakus?”

Kāds nervozi iesmējās. Kāds nolaida acis.
Anna piecēlās. Lēnām, neskatoties ne uz vienu.

“Es… iešu uz tualeti,” viņa nočukstēja un aizgāja.

“Viņa ir apvainojusies,” Arsēnijs novilka, ielejot sev vīnu ar izliktu vienaldzību. “Viss notiek kā parasti. Viņš drīz atgriezīsies.”

Maksims klusēdams sēdēja. Viņa priekšā stāvēja vīrietis, kuru viņš pazina piecpadsmit gadus, un tagad viņš viņu neatpazina.

Arsēnijs kādreiz bija ballītes dvēsele – dāsns, asprātīgs, burvīgs. Kad viņš apprecējās ar Annu, visi viņu apskauda: skaists, laipns, sirsnīgs. Bet laika gaitā viņa joki vairs nebija joki. Vispirms “mans mazais muļķītis”, tad “stulbais”, tad “resnā govs”. Un tas viss publiski.

Veronika klusi pagrūda savu vīru.

“Maks, dari kaut ko.”

Viņš piecēlās.

Anna stāvēja pie izlietnes, drebēdama kā ievainots putns. Melnas skropstu tušas svītras, trīcošas rokas.

“Viss kārtībā,” viņa teica. “Es tikai nomazgāšu seju un atgriezīšos.”

“Anja,” viņš klusēdams teica, “kāpēc tu to samierinies?”

“Kur man jāiet?” Viņas balss bija noguruma pilna, vecāka par viņu pašu. “Man nav nekā. Viss ir viņa — dzīvoklis, manas mantas, pat manas drēbes. Manas skolotājas alga tik tikko sedz iztiku. Mani vecāki dzīvo ciematā, viņi… nesapratīs. Es esmu viņu lepnums. Kā lai es viņiem pasaku, ka dzīvoju ellē?”

Viņa novērsa skatienu.

“Sākumā viņš bija citādāks. Ziedi, komplimenti, dāvanas. Un tad… bija tā, it kā kāds būtu izslēdzis gaismu. Vispirms viņš teica, ka borščs nav piemērots. Tad, ka es izskatos pēc lauku stulbenes. Tad, ka esmu stulba. Tagad… viņam vienkārši patīk redzēt mani ciešam.”

No viesistabas atskanēja skaļi smiekli.

“Viņa ir kā baļķis manā gultā!” Arsēnijs dārdēja.

Anna sarāvās, it kā būtu saņēmusi pļauku.

“Tas arī viss.” “Maksima balss kļuva stingra. “Ejam.”

“Viņš nelaidīs vaļā…”

“Tas nav viņa lēmums.”

Viņi atkal ienāca. Arsēnijs bija piedzēries, viņa acis mirdzēja.

“Mēs ejam,” Maksims mierīgi teica.

“Kāpēc?” Arsēnijs sarauca pieri. “Anna, apsēdies!”

Anna paspēra soli, bet Maksims satvēra viņas elkoni.

“Ejam.”

“Vai tu esi traks? Viņa ir mana sieva!”

“Sieva nav lieta, Arsēnij.”

“Anna, es teicu — atgriezies savās vietās!”

Istabā ieskanējās lustra. Visi sastinga. Anna pacēla acis. Viņas acīs nebija baiļu. Tikai nogurums un apņēmība.

“Es eju.”

“Ko? Kurp? Tev nekā nav!”

“Esmu pieķēris mani.” Un ar to pietiek.” Viņš paspēra soli viņas virzienā, bet viņa atkāpās.

“Zini, Arsenij, ciematā govis izturas pret cilvēkiem ar lielāku cieņu nekā tu.”

Viņa aizpogāja mēteli. Katra poga bija solis pretī brīvībai.

“Nedari neko muļķīgu! Es labošos!” viņš gandrīz kliedza.

“Nē. Tu nemainīsies. Tā nav kļūda. Tā esi tu.”

Durvis aizcirtās.

Viņa neatgriezās. Ne dienu vēlāk, ne mēnesi vēlāk.

Viņš rakstīja, zvanīja, pazemoja sevi.

Viņa klusēja.

Un tikai devās tālāk.

Viņa īrēja istabu nomalē, mācīja bērnus, atkal iemācījās elpot.

Viņa iemācījās neraustīties, ja kāds runāja skaļi. Viņa iemācījās skatīties spogulī un neredzēt citu cilvēku vārdus atspulgā.

“Es atkal dzīvoju,” viņa gadu vēlāk teica Maksimam. “Es vienkārši dzīvoju.”

Un Arsēnijs palika. Viens pats.

Ar tukšām glāzēm, ar noslīpētiem “jokiem”, par kuriem neviens nesmējās.

Viņš nekad līdz galam nesaprata, ko bija zaudējis.

Jo viņa “govs” izrādījās spēcīgāka, nekā viņš būtu varējis iedomāties.

Viņa “muļķis” bija gudrāks nekā viņš jebkad ir bijis.
Un, kamēr viņš meklēja jaunu upuri, viņa vienkārši iemācījās būt laimīga.