Sēžot pie virtuves galda, sievasmāte paskaidroja, kāpēc visus šos mēnešus bija turējusies nomaļus, un pasniedza aploksni, kuru Mērija bija uzrakstījusi pirms dzemdībām. Viņa atklāja detaļas par Mērijas bērnību, tēva nāvi un to, kā bērnībā piedzīvotās sēras un ar tām saistītie pārpratumi bija radījuši Mērijā dziļas, gadiem ilgi saglabājušās bailes. Ar roku rakstītajā vēstulē Mērija nepārprotami bija lūgusi vīru nevainot sevi dzemdību iznākumā. Viņa arī vēlējās, lai dvīņu meitiņas izaugtu, zinot, ka māte viņas bija vēlējusies no visas sirds.
Vēstule apliecināja Mērijas dziļo uzticēšanos vīram un skaidri parādīja, ka dzemdību laikā pieņemtais lēmums bija balstīts pilnīgā paļāvībā uz viņu. Pēc vēstules izlasīšanas tēvs jautāja sievasmātei, kāpēc viņa trīs mēnešus nebija nākusi ciemos, un atgādināja, cik ļoti jaundzimušajām dvīnēm nepieciešama viņas klātbūtne. Sievasmāte atzina, ka pati bija norobežojusies no ģimenes, un lūdza atļauju paņemt rokās vienu no mazulītēm, kad tā atradīsies bērnistabā.
Kopš tās dienas sievasmāte sāka nākt ciemos katru dienu, lai palīdzētu ar mazuļu aprūpi. Viņa mazgāja pudelītes, apguva bērnu ēdināšanas laikus un palīdzēja ieviest regulāru miega režīmu. Katrā apciemojumā viņa atnesa arī vecus fotoalbumus ar Mērijas bērnības attēliem — fotogrāfijās meitene bija redzama, sēžot tēvam uz pleciem, vai ar dzimšanas dienas cepurīti galvā.
Pēc šīm atklātajām sarunām tēvs izņēma Mērijas džemperi no slimnīcas somas un nolika to kopā ar fotoalbumu plauktā līdzās bērnu gultiņām. Viņš izveidoja pastāvīgu ikdienas rituālu — runāt ar dvīnēm par viņu mammu, vienlaikus rūpējoties par mazuļu ēdināšanu un naktsmieru. Šajā jaunajā dzīves ritmā viņu arvien vairāk atbalstīja vecmāmiņa, kura tagad regulāri bija līdzās.