Anna bija slavena šefpavāre, kuru mīlēja visi viņas restorānā. Viņas dzīve šķita perfekta līdz dienai, kad neliels pārbaudījums visu mainīja: viņa palika stāvoklī. Viņa raudāja prieka asaras, ticot, ka dzīve beidzot viņai uzsmaida.
Taču viņas vīrs, veiksmīgs uzņēmējs, nedalījās viņas laimē. Kopš tā laika viņš kļuva atturīgs, auksts, it kā mīlestība būtu pazudusi bez pēdām. Viņš teica, ka nav īstais laiks, ka bizness ir slikts. Anna klusēja, pārliecināta, ka viss mainīsies, kad viņš ieraudzīs mazuli.
Viņa strādāja vēlu vakarā, meklējot patvērumu aromātos un receptēs.
“Kamēr gatavoju ēst, jūtos dzīva,” viņa bieži teica.
Kādu vakaru, kad restorāns bija tukšs, durvīs parādījās viņas vīrs. Viņa smaids bija saspringts, balss dīvaini mierīga.
“Ir pienācis laiks parunāt,” viņš teica. Viņa domāja, ka viņš vēlas izlīgt, bet saruna kļuva drūma. Viņa vārdi bija auksti, skarbi, un Anna saprata, ka vīrietis, kuru viņa mīlēja, ir prom.
Nākamajā dienā neviens viņu vairs neredzēja. Viņas vīrs teica, ka viņa devusies ceļojumā, bet kaut kas negāja kopā. Restorāna drošības kameras atklāja patiesību: Anna tā arī nebija pametusi ēku. Noraizējies kolēģis izsauca policiju.
Viņi viņu atrada dažas stundas vēlāk dzīvu, lai gan uz sabrukuma robežas. Ārsti to nosauca par brīnumu. Neilgi pēc tam viņa dzemdēja veselīgu zēnu, kas bija spēka simbols, ko pat bailes nespēja salauzt.
Viņas vīrs tika arestēts. Tiesas procesa laikā viņš neteica ne vārda. Anna neapmeklēja tiesas sēdi — viņa atradās slimnīcā, turēja savu dēlu un čukstēja viņam:
“Es izturēju tevis dēļ. Es joprojām esmu šeit tevis dēļ.”
Šodien viņas restorānā ir plāksne, kas piemin viņas stāstu:
“Dzīve ir stiprāka par aukstumu. Mīlestība, stiprāka par bailēm.”