“Anton, uzmanies, nesaspied Baikālu,” Stasa balss skanēja asāk, nekā viņš bija iecerējis.
Trīsgadīgais zēns nereaģēja. Viņš tikai ciešāk piespiedās pie milzīgā vācu aitu suņa, ierakdams seju tā biezajā kažokā. Viņa pelēkās pidžamas bikses ar dzeltenām automašīnām bija sakniebušās pie ceļiem, un viņa mazās rociņas nāvējošā tvērienā satvēra suņa kaklu.
Baikāls nekustējās. Tikai viņa astes gali ritmiski dauzīja dīvānu – mierīgi, pārliecināti, it kā tieši šeit, bērna rokās, viņš justos vismājīgāk.
“Atkal tas pats,” Stass noguris nopūtās, berzējot deniņus.
Ira iznāca no virtuves. Viņas mati bija savilkti vaļīgā copē, un zem acīm bija ēnas no miega trūkuma.
“Kliedzieni nepalīdzēs,” viņa klusi teica. “Tu viņu tikai nobiedēsi.”
“Viņam vajadzētu gulēt gultā, Ira.” — Un nepielipis pie suņa, — Stass aizkaitināti noteica.
— Varbūt viņam gulta ir tukša bez Baikala, — viņa atbildēja. — Un arī bez manis.
Stass īsi uzmeta skatienu sievai, bet neko neteica.
Dzīvojamā istaba atgādināja kaujas lauku — rotaļlietas zem galda, nesavākti trauki, rēķini un vēstules uz dīvāna atzveltnes. Ira paņēma vienu aploksni, sarauca pieri un nolika to atpakaļ.
— Antoša, ejam gulēt, — Stass centās klusi pateikt.
— Nē, — zēns nomurmināja suņa kažokā. — Es esmu ar Baikalu.
Ira noslīdēja viņam blakus un maigi pieskārās dēla plecam.
— Mīļais, tētim taisnība. Lai Baikals guļ tev blakus, un tu guli gultiņā.
— Nē! Mamma man teica — arī ar Baikalu! — Antons iesaucās, ciešāk pieķeroties.
Baikals nekustējās. Viņš tikai aizvēra acis, it kā piekrītot.
“Tu viņu esi izlutinājis,” Stas asi noteica. “Viņam jāpierod pie mums, nevis suņa.”
“Neuzdrošinies tā teikt,” Ira uzliesmoja. “Ja nebūtu Baikāla, viņš nemaz negulētu! Vai tu domā, ka es neredzu, kā viņš pie tā pieķeras, it kā tā būtu pēdējā lieta, kas palikusi no viņa mātes?”
Gaiss sabiezēja. Stas novērsa skatienu un nomurmināja:
“Tu neesi māte, Baikāla.”
Suns klusi nopūtās un nolaizīja bērna pieri.
Un tā dienas un naktis pagāja — ar strīdiem, nogurumu un neizbēgamo: “Es guļu ar Baikālu.”
“Piecas minūtes un tad ej gulēt, labi?” Ira nogurusi pierunāja.
“Mamma teica: “Rūpējies par Baikālu,”” viņš atbildēja.
Šie vārdi trāpīja kā nazis. Ira nobālēja, un Stass nolaida galvu. “Lai tā būtu,” viņš nomurmināja, aizcērtot guļamistabas durvis.
Vēlāk, guļot tumsā, viņš gandrīz čukstus teica:
“Viņš izvēlas suni, Iru. Ne mani.”
“Varbūt tāpēc, ka suns nekad uz viņu nekliedz,” viņa klusi atbildēja.
Stass nevarēja neko izdomāt, ko teikt.
Divas nedēļas vēlāk pār pilsētu nolaidās spēcīga lietusgāze. Vējš gaudoja skursteņos, lietus dauzīja stiklu. Tajā naktī Stass pamodās dīvainā klusumā. Ne čaukstēšanas, ne elpas, ne nagu klaboņas.
Viņš pielēca un aizskrēja uz viesistabu.
Antons un Baikāls gulēja kopā — kā vienmēr. Zēns apskāva suni, piespiežot seju pie viņas kakla. Bet viņu krūtis nekustējās.
“Anton?” viņa balss drebēja.
Klusums.
“Ira!” sauciens atbalsojās pa māju.
Viņa sieva ieskrēja, viņas seja bija bāla.
“Nē… Ak, Dievs, nē!”
Stass pakratīja zēnu, tad suni. Neveiksmīgi.
“Izsauciet ātro palīdzību!” viņš norūca. “Viņš neelpo! Un suns arī neelpo!”
Ielā atskanēja sirēnas. Mediķi iesteidzās mājā.
“Bērns ir bezsamaņā! Droši vien saindēts! Suns… arī tika ievainots!”
Antons konvulsīvi satvēra Baikālu, neatlaižot to, lai gan viņš bija bezsamaņā. Viņam nācās ar varu izvērst rokas.
“Maska! Ātrāk!” ārsti kliedza.
“Ir pulss! Vājs, bet tur! Mēs viņu vedam!”
“Un suns?!” Stass iekliedzās.
Mediķis tikai pakratīja galvu.
Slimnīcā viss kļuva skaidrs.
“Zēnam ir smaga saindēšanās ar oglekļa monoksīdu,” ārsts paskaidroja. “Jums pie dīvāna ir gāzes sildītājs, vai ne?”
Stass pamāja, nobālēdams.
“Notika noplūde. Viņi ieelpoja pārāk daudz. Acīmredzot suns apgūlās tuvāk avotam un absorbēja triecienu. Būtībā tas pasargāja bērnu.”
Vārdi trāpīja kā āmurs.
Baikāls nomira, glābjot savu dēlu.
Vēlāk ārsts iznāca un klusi teica:
“Mēs darījām visu, ko varējām.”
Ira apsedza seju ar rokām. Stass piegāja pie Baikāla ķermeņa, aizvēra acis un nočukstēja:
“Viņš tevi mīlēja vairāk nekā es. Un tagad, pateicoties viņam, mans dēls ir dzīvs.”
Rītausmā Antons atvēra acis.
“Kur ir Baikāls?” viņš ieķērcās.
Ira apsēdās viņam blakus.
“Viņš tevi izglāba, mīļā. Viņš bija visdrosmīgākais.”
“Atved viņu… lūdzu.”
Stass apskāva savu dēlu, tik tikko valdot asaras.
“Viņš tagad ir debesīs, Anton. Bet viņš vienmēr būs tur.” Viņi trīs bez vilcināšanās raudāja par to, kurš atdeva savu dzīvību.
Gadi ritēja. Antons pieauga, bet katrā viņa zīmējumā bija attēlots suns.
Reizēm, negaisa laikā, viņš joprojām ieskatījās stūrī, kur kādreiz bija stāvējis dīvāns, un klusi teica:
“Baikāls nebaidītos.”
Stass glabāja veco kakla siksnu garāžā. Reizēm viņš to naktī izņēma ārā un čukstēja:
“Paldies, draugs.”
Viņi nekad neiegādājās jaunu suni. Ne tāpēc, ka viņi to negribēja, bet gan tāpēc, ka zināja: Baikālu nevar aizstāt.
Viņš nebija tikai dzīvnieks. Viņš bija mīlestība, uzticība un pierādījums tam, ka suņa sirds dažreiz ir tīrāka nekā cilvēka sirds.
Un, kad kāds Antonam jautāja, kāpēc viņam nav mājdzīvnieka, zēns vienmēr atbildēja: “Man bija pats labākais. Viņš man atdeva savu dzīvību. Man nevajag citu.”