Zēns bija dzīvs tikai pateicoties dzīvības uzturēšanas aparātiem, un ārsti bija zaudējuši visu cerību. Bet, kad palātā ienāca viņa suns, notika kaut kas pilnīgi negaidīts.

Zēnu dzīvību uzturēja tikai ar aparātiem. Trešajā nedēļā viņš nekustīgi gulēja Ohaio slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā.

Ārsti izmēģināja visu – mainīja terapijas, konsultējās ar speciālistiem un veica jaunas pārbaudes. Taču viņa stāvoklis nemainījās. Pamazām viņi sāka piesardzīgi gatavot vecākus sliktākajam, norādot, ka brīnums vairs nav iespējams.

Māte vairs negulēja, bet sēdēja pie viņa gultas dienu un nakti, cieši turot viņa mazo rociņu. Tēvs tik tikko runāja, it kā baidoties pateikt patiesību skaļi. Pat ārsti, kuri parasti uzraudzīja katru kustību, dažreiz novērsās, lai slēptu savu izmisumu. Šķita, ka visa cerība ir zudusi.

Bet viens cilvēks atteicās ticēt, ka viss ir beidzies. Zēna suns – vācu aitu suns vārdā Rokijs. Viņš katru dienu gaidīja ārpus slimnīcas. Vecāki nāca un gāja, bet Rokijs sēdēja pie durvīm, klusi šņukstēdams un lūdzoši lūkodamies iekšā, it kā lūdzot, lai viņu ielaiž.

Parasti dzīvnieki intensīvās terapijas nodaļā bija stingri aizliegti, bet kādu dienu medmāsa ieraudzīja Rokiju noliekam galvu uz aukstās akmens grīdas un aizveram acis. Viņa iečukstēja ārstam: “Viņš cieš tikpat ļoti. Varbūt mums vajadzētu vismaz ļaut viņiem pēdējo reizi atvadīties…”

Kad Rokijs beidzot tika ielaists palātā, māte šokā sarāvās — viņa nebija gaidījusi, ka ārsti piekritīs. Suns lēnām piegāja pie gultas, uzmanīgi nostājās uz pakaļkājām, atbalstīja priekšējās ķepas uz gultas malas un pieliecās pār puiku. Viņš nereja un nečīkstēja. Viņš vienkārši uz viņu paskatījās. Tad viņš maigi nolaizīja puikas pieri, it kā cenšoties atgriezt siltumu, un tad maigi piespieda ķepas pie krūtīm, it kā sakot, cik ļoti viņš viņu ilgojas… it kā atvadoties.

Un tieši tajā brīdī notika kaut kas tāds, ko neviens negaidīja.

Monitors, kas vairākas dienas bija rādījis tik tikko izmērāmus rādījumus, pēkšņi ieskanējās skaļāk. Māte izlaida pārsteiguma kliedzienu, pārliecināta, ka zēna stāvoklis atkal pasliktinās.

Bet ārsts sastinga. Sirdsdarbība nedaudz paātrinājās. Rokijs piespiedās tuvāk zēnam un ar degunu pieskārās viņa vaigam. Tajā brīdī bērna pirksti sakustējās – tik tikko redzami, bet nepārprotami.

Māte tam nespēja noticēt, piespieda rokas pie mutes, un ārsts nekavējoties steidzās pie aparātiem.

Zēna dzīvības pazīmes sāka lēnām, bet stabili uzlaboties – it kā kāds viņu patiesi būtu atgriezis dzīvē.

Ārsti ilgi diskutēja par to, kā tas varētu būt iespējams. Bet viena lieta bija vienprātīga visos pārskatos: pārmaiņas sākās brīdī, kad Rokijs ienāca istabā.

Kopš tās dienas sunim bija atļauts viņu apciemot katru dienu. Un katru reizi zēns reaģēja nedaudz vairāk, līdz kādu rītu viņš beidzot atvēra acis. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija Rokija siltais, mitrais deguns, kas atradās tieši blakus viņa sejai, kamēr suns pieskatīja viņu miega laikā.

Ārsti to nosauca par brīnumu.

Vecāki to sauca par glābiņu.