Klēras pirmie Ziemassvētki kā atraitnei šķita ne tik daudz kā svētki, cik kā spoku notikumi. Trīs mēnešus pēc vīra Evana zaudēšanas divus gadus ilgā, nogurdinošā cīņā ar vēzi viņas dzīve kā 35 gadus vecai bibliotēkas asistentei bija kļuvusi par virkni tukšu rituālu mājā, kas joprojām smaržoja pēc viņa. Šajā viņas bēdu fonā – viņa kurpes pie durvīm, jaka uz krēsla – vienīgais, kas šķita īsts, bija ikdienas tikšanās ar vecāku vīrieti vārdā Roberts, kurš sēdēja uz soliņa ārpus viņas darba vietas. Ģērbies novalkātā mētelī un bezpirkstu cimdos, viņš bija kļuvis par neatņemamu viņas dzīves sastāvdaļu; viņš pieņēma viņas mazās dāvaniņas – sviestmaizes un kafiju – ar asu, zinošu skatienu un tiem pašiem noslēpumainajiem atvadu vārdiem: “Rūpējies par sevi, mīļais.”
Viņas ikdienas klusais komforts sabruka nežēlīgā, ledainā Ziemassvētku vakarā, kad Roberta ierastais stoicisms pārvērtās redzamās bailēs. Viņš satvēra Klēras roku un izteica šausminošu brīdinājumu: “Lūdzu, neej šodien mājās.” Nobijusies, ka šis “svešinieks” zina viņas vārdu un pat to, ka viņas māsa eksistē, Klēra paklausīja viņa padomam un aizbēga uz brāļu un māsu dzīvokli. Viņas loģiskā prāta daļa kliedza, ka tas ir nestabils, taču smagums balsī lika domāt par briesmām, kas nebija fiziskas, bet gan emocionālas. Viņa pavadīja nemierīgu nakti, gaidot ārkārtas situāciju, kas tā arī nepienāca, tikai lai Ziemassvētku rītā atgrieztos pie bibliotēkas soliņa, pieprasot patiesību.
Sēžot dzestrajā rīta gaisā, Roberts beidzot atmeta savu “bezpajumtnieka” fasādi un atklāja, ka ir bijušais kolēģis no būvlaukuma, kurš pazina Evanu ilgi pirms Klēras. Viņš pierādīja savu identitāti ar intīmām detaļām no Evana pagātnes, taču patiesā atklāsme slēpās biezā aploksnē, ko Roberts iepriekšējā vakarā bija pārtvēris no Klēras pastkastītes. Iekšā bija dokumenti no Bērnu aizsardzības dienesta par desmit gadus vecu zēnu. Klēras pasaule sabruka, kad viņa saprata, ka Evanam ir dēls no īsām attiecībām pirms viņu laulībām – bērns, kuru viņš pats atklāja tikai tad, kad jau bija slims. Roberts bija novietots kā sargs uz šī sola, mirstoša vīrieša iecelts, lai pasargātu Klēru no šīs atklāsmes šoka līdz īstajam brīdim.
Pēdējais puzles gabaliņš bija vēstule Evana nepārprotamajā rokrakstā, balss no viņsaules, kas izskaidroja viņa klusēšanu. Viņš nebija glabājis noslēpumu neuzticības trūkuma dēļ, bet gan izmisīgas, maldīgas vēlmes dēļ aizsargāt Klēru, kamēr viņa jau “nesa” viņu cauri slimībai. Viņš paskaidroja, ka zēna māte nesen mirusi, atstājot bērnu vienu pasaulē. Vēstule bija lūgums pēc žēlastības, lūgums Klērai atvērt savu sirdi zēnam, kurš dalījās Evansa asinīs un acīs — apvienojumā ar viņa mūžīgo pateicību, pat ja viņa to nevarētu.
Līdz Ziemassvētku dienai, kad saule bija pilnībā uzlēkusi, Klēras bēdas no statiskām, vientuļām sāpēm bija pārvērtušās par sarežģītu jaunu sākumu. Veca noslēpuma un neskaidras nākotnes krustpunktā viņa izvēlējās turēt durvis atvērtas sociālajam darbiniekam; viņa atteicās ļaut Evansa dēlam tikt aizmirstam par vienīgo ģimeni, kas viņam bija palikusi. Roberts, beidzot izpildījis savu solījumu mirstošam draugam, vēl pēdējo reizi “parūpējās” par Klēru, kad viņa devās atpakaļ uz mājām. Viņa devās uz priekšu ar smagu sirdi, bet pirmo reizi mēnešu laikā viņa nebija viena; viņa nesa sevī vīrieša, kurš viņu bija mīlējis nepilnīgi, mantojumu un cerību par zēnu, kuram bija vajadzīgas mājas.